Es noliku salveti uz ceļiem un centos neskatīties uz cenām ēdienkartē. Pusgadu mēs satikāmies tikai pie manis mājās, un te — beidzot — restorāns ar baltu galdautu un pieklusinātu apgaismojumu. Es tik ļoti gaidīju šo vakaru…
— Man Cēzara salātus ar garnelēm un kapučīno, — es teicu oficiantam, ātri aizverot ēdienkarti.
Andis atlaidās atpakaļ krēslā, nesteidzīgi šķirstot lapas.
— Un man ribaja steiku, zupu ar baravikām, siera šķīvi, gaļas uzkodu plates un kapučīno ar šokolādes kūku.
Es nomirkšķināju acis. Steiks par 40 EUR. Viens steiks. Plus viss pārējais.
Nekas, tātad var atļauties. Malacis.
Andis nolika ēdienkarti galda malā un pasmaidīja man.
— Sen gribējās normāli paēst. Mājās mamma atkal tur savus mazkaloriju, gatavo tikai dārzeņus.
Es pamāju, izlīdzinot salveti. Viņš dzīvo ar vecākiem vienistabas dzīvoklī, guļ saliekamajā gultā viesistabā. Saka, ka krāj dzīvoklim. Saka, mums viss ir nopietni. Atnesa manus salātus — es ēdu lēni, stiepjot laiku. Andis apēd zupu, tad ķērās pie steika, pieverot acis no baudas.
— Lūk, tas ir kaut kas, — viņš murmināja ar pilnu muti. — Lūk, šī ir gaļa.
Es pasmaidīju. Man gribējās, lai viņam ir labi. Lai viņš justos apmierināts, paēdis, laimīgs. Vai tad ne tajā ir jēga?
Oficiante atnesa rēķinu — nolika melno mapīti starp mums. Andis pat nepaskatījās. Novilka šķīvi sāņus, noslaucīja muti ar salveti un piecēlās.
— Mazulīt, tev pietiks naudas apmaksāt manu pasūtījumu? — Viņš smaidīja tā, it kā jautātu, cik ir pulkstenis. — Tu taču man esi patstāvīga meitene, norēķināsies, kamēr es rokas nomazgāšu?
Un aizgāja. Es sēdēju, skatoties uz rēķinu mapīti. Oficiante stāvēja blakus, pieklājīgi pavēršoties sānis. Kas tikko notika? Es atvēru mapīti. Gandrīz deviņdesmit eiro. Mani salāti — 12 EUR. Pārējais — viņa.
Izvilku karti. Samaksāju, atstāju dzeramnaudu — automātiski, kā robots. Piecēlos. Andis iznāca no tualetes, berzējot plaukstas.
— Nu ko, mazulīt, ejam? — Viņš apskāva mani ap pleciem. — Lieliski pasēdējām, vai ne?
Es klusēju visu ceļu līdz manām mājām. Viņš runāja par kaut ko, smējās, dungoja. Pie kāpņutelpas noskūpstīja uz pieres.
— Rīt atnākšu, labi? Uzreiz pēc darba pie tevis.
— Labi, — es izspiedu.
Uzrāpos dzīvoklī, noģērbos, apgūlos uz dīvāna pat nepilnīgi novelkot drēbes. Skatījos griestos. Deviņdesmit eiro. Gandrīz visa nedēļas alga. Pusmēnesi man būs jāekonomē uz visu. Bet viņš pat nepajautāja, vai man pietiks naudas. No rīta es piecēlos bez noskaņojuma. Uzvārīju kafiju, apsēdos virtuvē. Uz galdauta — vecs tomātu mērces traips, kuru es visu laiku gatavojos izmazgāt. Pirms divām nedēļām Andis apgāza bļodiņu, es satīrīju, bet traips palika. Atkal būs jāizmērcē.
Telefons ieskanējās ar vibrāciju. “Mīļā, šodien iegriezīšos agrāk. Būšu ap sešiem, ok?” Es paskatījos uz ziņu. Uz pulksteni. Četras stundas līdz viņa ierašanās brīdim. Tātad jāpagatavo kaut kas. Es atvēru ledusskapi. Vista, kartupeļi, dārzeņi. Parasts komplekts. Parasts vakars. Tāds pats kā visi pārējie šajos sešos mēnešos. Viņš nāca pēc darba. Es gatavoju. Mēs ēdām, skatījāmies seriālu, viņš palika pa nakti. No rīta aizgāja — pie sevis, pārģērbties. Es pavadīju līdz durvīm, viņš noskūpstīja mani atvadoties.
— Garšīgi, kā vienmēr, — viņš teica katru reizi. — Sanita, tu esi burve.
Es priecājos. Man šķita — tās ir attiecības. Rūpes. Siltums. Mājas sajūta. Bet uz restorānu mēs agrāk negājām. Ne reizi.
“Te esmu ļoti noguris, labāk pie tevis pasēdēsim”, “Ārā līst, kam vajadzīgs”, “Kaut kā negribas, labāk mājās”. Vienmēr atradās iemesls.
Bet vakar viņš pasūtīja par manu nedēļas algu un lika man maksāt. Es pielēju sev vēl kafiju. Apsēdos atpakaļ. Paskatījos uz traipu.
Sešos vakarā durvju zvans ieskanējās. Es atvēru — Andis stāvēja ar platu smaidu, smaržoja pēc lētas dušas želejas no vecāku vannas istabas.— Sveika, skaistule. — Viņš noskūpstīja mani vaigā, iegāja iekšā, nometa jaku uz pakaramā. — Cik smaržīgi.
Pirmo reizi es uzzināju, kāpēc gāzēta dzēriena pudelē liek karoti – tagad es daru to pašu
VIDEO:
Es biju izcepusi vistu krāsnī ar kartupeļiem. Uzklāju galdu. Viņš apsēdās, pastiepās pēc sāls trauciņa — maza, sirds formā. Mammas dāvana, kad es ievācos šajā dzīvoklī.
— M-m-m, — Andis paņēma gabalu vistas, nokoda, aizvēra acis. — Dievīgs ēdiens.
Es sēdēju pretī, bakstīju kartupeļus ar dakšiņu.
— Klausies, vakar bija labi, vai ne? — Viņš paskatījās uz mani, ēdot. — Sen tā nebiju atpūties. Vajadzēs vēlreiz aiziet.
Es pacēlu acis.
— Vēlreiz?
— Nu jā. Tiesa, man tagad ar naudu ir grūtāk, vecākiem jāsamaksā komunālie. Bet tu taču neiebilsti? — Viņš atkal pasmaidīja. — Tu man esi patstāvīga. Normāli pelni.
— Andi, tu nopietni?
— Kas nopietni? — Viņš ielika mutē vēl gabalu.
— Tu vienkārši uzgrūdi man visu rēķinu.
Viņš paraustīja plecus.
— Nu, domāju, ka tu neiebildīsi. Tu taču pati piekriti ieiet restorānā.
— Es nepiekritu maksāt par tavu steiku!
Andis nolika dakšiņu, paskatījās uz mani izbrīnīti.
— Sanita, kas tev? Mēs taču esam kopā. Kāda starpība, kurš maksā?
— Starpība ir.
— Ai, nu beidz, — viņš pamāja ar roku. — Nepārdzīvo. Nākamreiz es samaksāšu.
Nākamreiz.
Es paklusēju. Klusumā pabeidzu ēst. Viņš palūdza pievienot vēl — es piecēlos, uzliku viņam papildus porciju. Viņš apēda, atlaidās krēslā.
— Paēdu. Skaisti. — Pievilka žāvas. — Varbūt kādu kino ieslēdzam?
Es savācu traukus. Viņš aizgāja uz istabu, iekārtojās uz dīvāna, atrada kaut kādu asa sižeta filmu. Es mazgāju šķīvjus, skatījos uz traipu, uz sirds formas sāls trauciņu. Kāda starpība, kurš maksā. Nākamajā dienā es satikos ar Neldu. Mēs sēdējām uz soliņa pie viņas mājas, dzērām kafiju no kartona krūzītēm. Vējš plivināja matus, smidzināja smalks lietus.
— Ko tu tāda nospiesta? — Nelda jautāja, saraucot acis.
Es izstāstīju. Par restorānu. Par rēķinu. Par viņa vārdiem. Viņa klausījās, tad iesmējās.
— Nopietni? Viņš tevi lika samaksāt rēķinu?
— Nevis lika. Vienkārši… palūdza samaksāt.
— Palūdza, — Nelda atdarināja. — Sanita, viņš tevi izmanto.
— Neizmanto.
— Izmanto. Tu viņam esi kā ēdnīca?
Kuras četras zodiaka zīmes 16. novembrī piedzīvos visizteiktāko veiksmes plūsmu
Lasi vēl: Skaistās šokolādes bumbiņas ar izteiksmīgu pildījumu, kas piešķirs svētku noskaņu pat ikdienā
— Mēs esam kopā pusgadu.
— Un pusgada laikā viņš tevi ne reizi nav uzaicinājis kaut kur paēst. Vienmēr sēž pie tevis, ēd tavu ēdienu, bet kad pienāk brīdis — uzgrūž rēķinu tev. Sanita, vai viņš vispār kaut ko tev dara?
Es klusēju.
— Dāvina dāvanas? Aicina kaut kur? Palīdz mājās?
Klusēju.
— Lūk, tieši tā arī domāju. — Nelda padzērās kafiju. — Varbūt vēl vajag viņam taksi apmaksāt?
— Nelda…
— Ko Nelda? Tu pati šo pieļāvi. Pati. Un tagad viņš domā, ka tā tam jābūt.
— Es tikai gribēju, lai viņam ar mani ir labi.
— Bet tev ir labi?
Es paskatījos uz viņu. Tad novērsu skatu.
— Nezinu.
Nelda nopūtās, uzlika man roku uz pleca.
— Sanita, tu esi laba. Bet tas nenozīmē, ka tevi drīkst slaukt. Tev nav pienākums viņu barot, dzirdīt un vēl maksāt par viņa ēdienu. Tiešām. Pietiek.
Mēs pasēdējām vēl mazliet. Tad izklīdām. Es gāju mājās lēni, garām pelēkām mājām, garām bērnu laukumiņam, garām veikalam, kur pirku produktus mūsu vakariņām. Tev nav pienākuma. Vakarā es aizbraucu pie mammas. Viņa dzīvoja viena divistabu dzīvoklī nomalē, vārīja tējas un skatījās seriālus. Sagaidīja mani pie durvīm, pielaboja krekla apkakli — kā vienmēr.
— Kas noticis? — viņa uzreiz vaicāja.
Es iegāju virtuvē, apsēdos pie galda. Mamma uzlika vārīties tējkannu, izņēma no skapīša medus burku.
Tas kas notika tālāk visu mainīja!
— Mamm, tu atceries, kā tētis…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
