Es noliku salveti uz ceļiem un centos neskatīties uz cenām ēdienkartē. Pusgadu mēs satikāmies tikai pie manis mājās, un te — beidzot — restorāns ar baltu galdautu un pieklusinātu apgaismojumu. Es tik ļoti gaidīju šo vakaru…
— Man Cēzara salātus ar garnelēm un kapučīno, — es teicu oficiantam, ātri aizverot ēdienkarti.
Andis atlaidās atpakaļ krēslā, nesteidzīgi šķirstot lapas.
— Un man ribaja steiku, zupu ar baravikām, siera šķīvi, gaļas uzkodu plates un kapučīno ar šokolādes kūku.
Es nomirkšķināju acis. Steiks par 40 EUR. Viens steiks. Plus viss pārējais.
Nekas, tātad var atļauties. Malacis.
Andis nolika ēdienkarti galda malā un pasmaidīja man.
— Sen gribējās normāli paēst. Mājās mamma atkal tur savus mazkaloriju, gatavo tikai dārzeņus.
Es pamāju, izlīdzinot salveti. Viņš dzīvo ar vecākiem vienistabas dzīvoklī, guļ saliekamajā gultā viesistabā. Saka, ka krāj dzīvoklim. Saka, mums viss ir nopietni. Atnesa manus salātus — es ēdu lēni, stiepjot laiku. Andis apēd zupu, tad ķērās pie steika, pieverot acis no baudas.
— Lūk, tas ir kaut kas, — viņš murmināja ar pilnu muti. — Lūk, šī ir gaļa.
Es pasmaidīju. Man gribējās, lai viņam ir labi. Lai viņš justos apmierināts, paēdis, laimīgs. Vai tad ne tajā ir jēga?
Oficiante atnesa rēķinu — nolika melno mapīti starp mums. Andis pat nepaskatījās. Novilka šķīvi sāņus, noslaucīja muti ar salveti un piecēlās.
— Mazulīt, tev pietiks naudas apmaksāt manu pasūtījumu? — Viņš smaidīja tā, it kā jautātu, cik ir pulkstenis. — Tu taču man esi patstāvīga meitene, norēķināsies, kamēr es rokas nomazgāšu?
Un aizgāja. Es sēdēju, skatoties uz rēķinu mapīti. Oficiante stāvēja blakus, pieklājīgi pavēršoties sānis. Kas tikko notika? Es atvēru mapīti. Gandrīz deviņdesmit eiro. Mani salāti — 12 EUR. Pārējais — viņa.
Izvilku karti. Samaksāju, atstāju dzeramnaudu — automātiski, kā robots. Piecēlos. Andis iznāca no tualetes, berzējot plaukstas.
— Nu ko, mazulīt, ejam? — Viņš apskāva mani ap pleciem. — Lieliski pasēdējām, vai ne?
Es klusēju visu ceļu līdz manām mājām. Viņš runāja par kaut ko, smējās, dungoja. Pie kāpņutelpas noskūpstīja uz pieres.
— Rīt atnākšu, labi? Uzreiz pēc darba pie tevis.
— Labi, — es izspiedu.
Uzrāpos dzīvoklī, noģērbos, apgūlos uz dīvāna pat nepilnīgi novelkot drēbes. Skatījos griestos. Deviņdesmit eiro. Gandrīz visa nedēļas alga. Pusmēnesi man būs jāekonomē uz visu. Bet viņš pat nepajautāja, vai man pietiks naudas. No rīta es piecēlos bez noskaņojuma. Uzvārīju kafiju, apsēdos virtuvē. Uz galdauta — vecs tomātu mērces traips, kuru es visu laiku gatavojos izmazgāt. Pirms divām nedēļām Andis apgāza bļodiņu, es satīrīju, bet traips palika. Atkal būs jāizmērcē.
Telefons ieskanējās ar vibrāciju. “Mīļā, šodien iegriezīšos agrāk. Būšu ap sešiem, ok?” Es paskatījos uz ziņu. Uz pulksteni. Četras stundas līdz viņa ierašanās brīdim. Tātad jāpagatavo kaut kas. Es atvēru ledusskapi. Vista, kartupeļi, dārzeņi. Parasts komplekts. Parasts vakars. Tāds pats kā visi pārējie šajos sešos mēnešos. Viņš nāca pēc darba. Es gatavoju. Mēs ēdām, skatījāmies seriālu, viņš palika pa nakti. No rīta aizgāja — pie sevis, pārģērbties. Es pavadīju līdz durvīm, viņš noskūpstīja mani atvadoties.
— Garšīgi, kā vienmēr, — viņš teica katru reizi. — Sanita, tu esi burve.
Es priecājos. Man šķita — tās ir attiecības. Rūpes. Siltums. Mājas sajūta. Bet uz restorānu mēs agrāk negājām. Ne reizi.
“Te esmu ļoti noguris, labāk pie tevis pasēdēsim”, “Ārā līst, kam vajadzīgs”, “Kaut kā negribas, labāk mājās”. Vienmēr atradās iemesls.
Bet vakar viņš pasūtīja par manu nedēļas algu un lika man maksāt. Es pielēju sev vēl kafiju. Apsēdos atpakaļ. Paskatījos uz traipu.
Sešos vakarā durvju zvans ieskanējās. Es atvēru — Andis stāvēja ar platu smaidu, smaržoja pēc lētas dušas želejas no vecāku vannas istabas.— Sveika, skaistule. — Viņš noskūpstīja mani vaigā, iegāja iekšā, nometa jaku uz pakaramā. — Cik smaržīgi.
Es biju izcepusi vistu krāsnī ar kartupeļiem. Uzklāju galdu. Viņš apsēdās, pastiepās pēc sāls trauciņa — maza, sirds formā. Mammas dāvana, kad es ievācos šajā dzīvoklī.
— M-m-m, — Andis paņēma gabalu vistas, nokoda, aizvēra acis. — Dievīgs ēdiens.
Es sēdēju pretī, bakstīju kartupeļus ar dakšiņu.
— Klausies, vakar bija labi, vai ne? — Viņš paskatījās uz mani, ēdot. — Sen tā nebiju atpūties. Vajadzēs vēlreiz aiziet.
Es pacēlu acis.
— Vēlreiz?
— Nu jā. Tiesa, man tagad ar naudu ir grūtāk, vecākiem jāsamaksā komunālie. Bet tu taču neiebilsti? — Viņš atkal pasmaidīja. — Tu man esi patstāvīga. Normāli pelni.
— Andi, tu nopietni?
— Kas nopietni? — Viņš ielika mutē vēl gabalu.
— Tu vienkārši uzgrūdi man visu rēķinu.
Viņš paraustīja plecus.
— Nu, domāju, ka tu neiebildīsi. Tu taču pati piekriti ieiet restorānā.
— Es nepiekritu maksāt par tavu steiku!
Andis nolika dakšiņu, paskatījās uz mani izbrīnīti.
— Sanita, kas tev? Mēs taču esam kopā. Kāda starpība, kurš maksā?
— Starpība ir.
— Ai, nu beidz, — viņš pamāja ar roku. — Nepārdzīvo. Nākamreiz es samaksāšu.
Nākamreiz.
Es paklusēju. Klusumā pabeidzu ēst. Viņš palūdza pievienot vēl — es piecēlos, uzliku viņam papildus porciju. Viņš apēda, atlaidās krēslā.
— Paēdu. Skaisti. — Pievilka žāvas. — Varbūt kādu kino ieslēdzam?
Es savācu traukus. Viņš aizgāja uz istabu, iekārtojās uz dīvāna, atrada kaut kādu asa sižeta filmu. Es mazgāju šķīvjus, skatījos uz traipu, uz sirds formas sāls trauciņu. Kāda starpība, kurš maksā. Nākamajā dienā es satikos ar Neldu. Mēs sēdējām uz soliņa pie viņas mājas, dzērām kafiju no kartona krūzītēm. Vējš plivināja matus, smidzināja smalks lietus.
— Ko tu tāda nospiesta? — Nelda jautāja, saraucot acis.
Es izstāstīju. Par restorānu. Par rēķinu. Par viņa vārdiem. Viņa klausījās, tad iesmējās.
— Nopietni? Viņš tevi lika samaksāt rēķinu?
— Nevis lika. Vienkārši… palūdza samaksāt.
— Palūdza, — Nelda atdarināja. — Sanita, viņš tevi izmanto.
— Neizmanto.
— Izmanto. Tu viņam esi kā ēdnīca?
Lasi vēl: Skaistās šokolādes bumbiņas ar izteiksmīgu pildījumu, kas piešķirs svētku noskaņu pat ikdienā
— Mēs esam kopā pusgadu.
— Un pusgada laikā viņš tevi ne reizi nav uzaicinājis kaut kur paēst. Vienmēr sēž pie tevis, ēd tavu ēdienu, bet kad pienāk brīdis — uzgrūž rēķinu tev. Sanita, vai viņš vispār kaut ko tev dara?
Es klusēju.
— Dāvina dāvanas? Aicina kaut kur? Palīdz mājās?
Klusēju.
— Lūk, tieši tā arī domāju. — Nelda padzērās kafiju. — Varbūt vēl vajag viņam taksi apmaksāt?
— Nelda…
— Ko Nelda? Tu pati šo pieļāvi. Pati. Un tagad viņš domā, ka tā tam jābūt.
— Es tikai gribēju, lai viņam ar mani ir labi.
— Bet tev ir labi?
Es paskatījos uz viņu. Tad novērsu skatu.
— Nezinu.
Nelda nopūtās, uzlika man roku uz pleca.
— Sanita, tu esi laba. Bet tas nenozīmē, ka tevi drīkst slaukt. Tev nav pienākums viņu barot, dzirdīt un vēl maksāt par viņa ēdienu. Tiešām. Pietiek.
Mēs pasēdējām vēl mazliet. Tad izklīdām. Es gāju mājās lēni, garām pelēkām mājām, garām bērnu laukumiņam, garām veikalam, kur pirku produktus mūsu vakariņām. Tev nav pienākuma. Vakarā es aizbraucu pie mammas. Viņa dzīvoja viena divistabu dzīvoklī nomalē, vārīja tējas un skatījās seriālus. Sagaidīja mani pie durvīm, pielaboja krekla apkakli — kā vienmēr.
— Kas noticis? — viņa uzreiz vaicāja.
Es iegāju virtuvē, apsēdos pie galda. Mamma uzlika vārīties tējkannu, izņēma no skapīša medus burku.
— Mamm, tu atceries, kā tētis…
— Kā tavs tēvs neko nedarīja mājās? — viņa pārtrauca. — Atceros. Nācā no darba, apsēdās pie televizora, gaidīja vakariņas. Es vārīju, cepu, tīrīju. Viņš pat šķīvi aiz sevis nenolika.
Viņa nolika man priekšā tējas krūzi, pati apsēdās.
— Tu par savu?
Es pamāju.
— Ko viņš ir izdarījis?
Es izstāstīju. Mamma klausījās klusējot, lēni maisot medu savā krūzē.
— Un ko tu tagad darīsi? — viņa jautāja, kad es beidzu.
— Nezinu.
— Sanita, — mamma paskatījās man acīs. — Ja tu tagad to neapturēsi, viņš tā darīs visu dzīvi.
— Bet es viņu mīlu.
— Bet vai viņš tevi mīl?
Es neatbildēju. Mamma piecēlās, piegāja pie plaukta, izņēma no tā mazu sāls trauciņu — sirds formā. Tādu pašu kā man.
— Atceries, ka tādu tev uzdāvināju?
— Atceros.
— Es nopirku divus. Vienu tev, vienu sev… Domāju, ka ar tavu tēvu mums būs labi. — Viņa pagrozīja sāls trauciņu rokās. — Bet viņš nāca, ēda, gāja projām. Un vienā brīdī sapratu: man šis trauciņš nav vajadzīgs. Man vajag cilvēku, kurš pats bērs sāli. Gan sev, gan man.
Viņa nolika trauciņu atpakaļ.
— Neatkārto manas kļūdas, meita. Neiztērē sevi tam, kurš to nenovērtē.
Lasi vēl: Rudenī ienesiet to siltumnīcā, un augsne pavasarī jums atlīdzinās ar lielu ražu
Es atgriezos mājās jau tumsā. Uzrāpos dzīvoklī, izģērbos, apgūlos gultā. Galvā griezās mammas vārdi, Neldas vārdi, Anda teiktais.
Tu man esi patstāvīga. Andis atnāca nākamajā dienā, kā parasti. Ar tukšu mugursomu un vieglu smaidu. Iegāja iekšā, noģērba apavus, devās uz virtuvi.
— Sveika, skaistule. Kas šodien vakariņās?
Es stāvēju pie loga, ar sakrustotām rokām.
— Nekas.
Viņš pagriezās, nesaprotot.
— Kā — nekas?
— Vairs nekas nebūs.
Andis apsēdās pie galda, paskatījās uz mani.
— Sanita, ko tu runā?
Es piegāju pie galda. Paņēmu sirds formā sāls trauciņu, ieliku skapī. Aizvēru durtiņas.
— Tu nāci šeit ēst. Ne pie manis, bet pie galda. Pusgadu es gatavoju, baroju, tīrīju aiz tevis. Un tu ne reizi nesaki paldies patiesi. Ne reizi neaicināji mani kaut kur. Un kad mēs beidzot aizgājām uz restorānu, tu pasūtīji un lika man maksāt.
— Sanita, tu taču neapvainojies?
— Apvainojos.
Viņš piecēlās, mēģināja mani saņemt aiz rokām. Es atkāpos.
— Mazulīt, nu beidz. Es toreiz pajokoju.
— Tā nav joka lieta, Andi. Tā ir — kā tu redzi mūsu attiecības. Tu domā, ka man tevi jāapkalpo. Jābaro, jādod dzert, jāapmaksā tavs ēdiens. Bet pretī tu dod man savu klātbūtni. Pat mans kaķis uztaisīja grimasi, kas pasaka visu. Pat kaķis saprot, bet viņš redz pajokoja.
— Es tā nedomāju.
— Domā. Tieši tā. — Es paskatījos viņam acīs. — Bankets ir beidzies, Andi. Tu vairs šeit nenāc.
Viņš stāvēja klusēdams, tad nervozi iesmējās.
— Kā tas ir?
— Tā tas ir.
— Sanita, kas tev? Dēļ kaut kāda restorāna?
— Ne jau restorāna dēļ. Dēļ tā, ka tu neredzi mani kā cilvēku. Tikai kā pavāri un maku.
Ansis klusēja. Tad pagriezās, aizgāja līdz durvīm. Satvēra jaku, pagriezās.
— Pati tā nolēmi — pati arī dzīvo ar to.
Es stāvēju koridorā. Kluss. Tukšs. Virtuvē uz galda — tīrs galdauts bez traipa. Šorīt to izmazgāju. Aizdedzināju lampiņu uz plaukta — tā dega maigā gaismā, izgaismojot stūri. Es apsēdos pie galda. Viena. Izvilku telefonu. „Nelda, sveika. Satiekamies? Kaut kur teātrī. Vai kafejnīcā. Aiziesim?” Atbilde atnāca ātri.
„Beidzot, karaliene! Rīt septiņos pie Origo. Es cienāšu.”
Es pasmaidīju. Piecēlos, pielēju sev tēju. Paskatījos uz lampiņu — tā dega vienmērīgi, nekūpēja. Es vairs nevienam sevi neizdalīšu pa daļām. Pietiek. Nākamajā vakarā es saģērbos, uzkrāsojos, izgāju no mājas. Vējš plivināja šalli, bija svaigi un viegli. Nelda jau gaidīja pie metro, māja ar roku.
— Nu ko, bijusī ēdnīcas vadītāja, iesim izbaudīt dzīvi?
— Iesim.
Mēs gājām. Es smaidīju, skatījos apkārt, elpoju pilnu krūti. Priekšā bija vakars. Priekšā bija dzīve. Mana. Ne sveša. Bet mājās, virtuvē, dega lampiņa. Man.
