— Mamm, tu atceries, kā tētis…
— Kā tavs tēvs neko nedarīja mājās? — viņa pārtrauca. — Atceros. Nāca no darba, apsēdās pie televizora, gaidīja vakariņas. Es vārīju, cepu, tīrīju. Viņš pat šķīvi aiz sevis nenolika.
Viņa nolika man priekšā tējas krūzi, pati apsēdās.
— Tu par savu?
Es pamāju.
— Ko viņš ir izdarījis?
Es izstāstīju. Mamma klausījās klusējot, lēni maisot medu savā krūzē.
— Un ko tu tagad darīsi? — viņa jautāja, kad es beidzu.
— Nezinu.
— Sanita, — mamma paskatījās man acīs. — Ja tu tagad to neapturēsi, viņš tā darīs visu dzīvi.
— Bet es viņu mīlu.
— Bet vai viņš tevi mīl?
Es neatbildēju. Mamma piecēlās, piegāja pie plaukta, izņēma no tā mazu sāls trauciņu — sirds formā. Tādu pašu kā man.
— Atceries, ka tādu tev uzdāvināju?
— Atceros.
— Es nopirku divus. Vienu tev, vienu sev… Domāju, ka ar tavu tēvu mums būs labi. — Viņa pagrozīja sāls trauciņu rokās. — Bet viņš nāca, ēda, gāja projām. Un vienā brīdī sapratu: man šis trauciņš nav vajadzīgs. Man vajag cilvēku, kurš pats bērs sāli. Gan sev, gan man.
Viņa nolika trauciņu atpakaļ.
— Neatkārto manas kļūdas, meita. Neiztērē sevi tam, kurš to nenovērtē.
Lasi vēl: Rudenī ienesiet to siltumnīcā, un augsne pavasarī jums atlīdzinās ar lielu ražu
Es atgriezos mājās jau tumsā. Uzrāpos dzīvoklī, izģērbos, apgūlos gultā. Galvā griezās mammas vārdi, Neldas vārdi, Anda teiktais.
Tu man esi patstāvīga. Andis atnāca nākamajā dienā, kā parasti. Ar tukšu mugursomu un vieglu smaidu. Iegāja iekšā, noģērba apavus, devās uz virtuvi.
— Sveika, skaistule. Kas šodien vakariņās?
Es stāvēju pie loga, ar sakrustotām rokām.
— Nekas.
Viņš pagriezās, nesaprotot.
— Kā — nekas?
— Vairs nekas nebūs.
Andis apsēdās pie galda, paskatījās uz mani.
— Sanita, ko tu runā?
Es piegāju pie galda. Paņēmu sirds formā sāls trauciņu, ieliku skapī. Aizvēru durtiņas.
— Tu nāci šeit ēst. Ne pie manis, bet pie galda. Pusgadu es gatavoju, baroju, tīrīju aiz tevis. Un tu ne reizi nesaki paldies patiesi. Ne reizi neaicināji mani kaut kur. Un kad mēs beidzot aizgājām uz restorānu, tu pasūtīji un lika man maksāt.
— Sanita, tu taču neapvainojies?
— Apvainojos.
Viņš piecēlās, mēģināja mani saņemt aiz rokām. Es atkāpos.
— Mazulīt, nu beidz. Es toreiz pajokoju.
— Tā nav joka lieta, Andi. Tā ir — kā tu redzi mūsu attiecības. Tu domā, ka man tevi jāapkalpo. Jābaro, jādod dzert, jāapmaksā tavs ēdiens. Bet pretī tu dod man savu klātbūtni. Pat mans kaķis uztaisīja grimasi, kas pasaka visu. Pat kaķis saprot, bet viņš redz pajokoja.
— Es tā nedomāju.
— Domā. Tieši tā. — Es paskatījos viņam acīs. — Bankets ir beidzies, Andi. Tu vairs šeit nenāc.
Viņš stāvēja klusēdams, tad nervozi iesmējās.
— Kā tas ir?
— Tā tas ir.
— Sanita, kas tev? Dēļ kaut kāda restorāna?
— Ne jau restorāna dēļ. Dēļ tā, ka tu neredzi mani kā cilvēku. Tikai kā pavāri un maku.
Ansis klusēja. Tad pagriezās, aizgāja līdz durvīm. Satvēra jaku, pagriezās.
— Pati tā nolēmi — pati arī dzīvo ar to.
Es stāvēju koridorā. Kluss. Tukšs. Virtuvē uz galda — tīrs galdauts bez traipa. Šorīt to izmazgāju. Aizdedzināju lampiņu uz plaukta — tā dega maigā gaismā, izgaismojot stūri. Es apsēdos pie galda. Viena. Izvilku telefonu. „Nelda, sveika. Satiekamies? Kaut kur teātrī. Vai kafejnīcā. Aiziesim?” Atbilde atnāca ātri.
„Beidzot, karaliene! Rīt septiņos pie Origo. Es cienāšu.”
Es pasmaidīju. Piecēlos, pielēju sev tēju. Paskatījos uz lampiņu — tā dega vienmērīgi, nekūpēja. Es vairs nevienam sevi neizdalīšu pa daļām. Pietiek. Nākamajā vakarā es saģērbos, uzkrāsojos, izgāju no mājas. Vējš plivināja šalli, bija svaigi un viegli. Nelda jau gaidīja pie metro, māja ar roku.
— Nu ko, bijusī ēdnīcas vadītāja, iesim izbaudīt dzīvi?
— Iesim.
Mēs gājām. Es smaidīju, skatījos apkārt, elpoju pilnu krūti. Priekšā bija vakars. Priekšā bija dzīve. Mana. Ne sveša. Bet mājās, virtuvē, dega lampiņa. Man.
