Ar Viktoru es iepazinos vienā no populārajām iepazīšanās lietotnēm pirms aptuveni trim nedēļām. Jau no pašas pirmās ziņas mūsu sarakste šķita saturīga un daudzsološa, kas mūsdienās nemaz tik bieži negadās.
Viņam bija trīsdesmit četri gadi, un viņš strādāja par vadošo inženieri lielā būvniecības uzņēmumā tepat Zemgalē. Viņš runāja pārliecināti, loģiski un radīja iespaidu par nobriedušu, patstāvīgu vīrieti, kurš zina, ko no dzīves vēlas.
Mūsu garajās telefonsarunās, kas nereti ievilkās līdz vēlai naktij, Viktors bieži skāra tēmas par ģimenes vērtībām, savstarpēju cieņu un vēlmi radīt ciešas, harmoniskas attiecības. Man tas likās ļoti simpātiski.
Pēc vairākām patīkamām sarunām viņš mani uzaicināja uz pirmo īsto randiņu – kādā no labākajiem Jelgavas restorāniem ar skatu uz upi.
Es ar lielu prieku piekritu. Gatavojos rūpīgi, veltīju gandrīz divas stundas, lai sapostos. Izvēlējos no sava skapja visskaistāko kleitu, sakārtoju matus un patiesi noskaņojos uz siltu, romantisku un mierīgu vakaru.
Iekšēji vīdēja tā patīkamā sajūta, ka varbūt šis beidzot būs tas cilvēks, kuru esmu meklējusi.
Pārsteigums pie galdiņa
Kad es lēnām iegāju mājīgajā un gaumīgi iekārtotajā restorāna zālē, kurā valdīja patīkami pieklusināts apgaismojums un skanēja mierīga mūzika, es visai ātri pamanīju mūsu rezervēto galdiņu tieši pie loga. Taču tajā pašā mirklī es jutos neizsakāmi pārsteigta un uz mirkli pat apstājos, jo ieraudzītais skats krasi atšķīrās no tā, ko biju iztēlojusies.
Pretī Viktoram, kurš man veltīja tādu kā platu un it kā pilnīgi nevainīgu smaidu, pie galda jau sēdēja kāda iespaidīga izskata sieviete, kurai pēc skata varētu būt ap sešdesmit gadiem. Viņa raudzījās manī ar visai aukstu, pētošu un vērtējošu skatienu, bet viņas lūpas bija cieši sakļautas, radot diezgan stingru un nepieejamu iespaidu.
— Iepazīsties, Lāsma, šī ir mana mamma, Antoņinas kundze. Viņa nejauši gadījās tepat netālu un nolēma pievienoties vakariņām, lai reizē arī iepazītos ar tevi, — Viktors ar lielu entuziasmu paziņoja.
Tajā brīdī es jutu, kā manī sāk celties neizpratne un pat neliels sašutums par notiekošo. Visa mana iztēlotā aina par jauku un romantisku vakaru divatā vienā mirklī vienkārši izgaisa, atstājot vietu pilnīgam apmulsumam.
Es jutu, ka man vaigos iesitas sārtums, taču tam nebija nekāda sakara ar kautrību – tas bija tīrs apmulsums un neizpratne par to, kāpēc šeit atrodas vēl kāds. Tomēr, vēlēdamies saglabāt pieklājību, es uzmanīgi apsēdos uz krēsla malas un centos neizrādīt savu samulsumu, cerot uz loģisku skaidrojumu.
Taču Antoņinas kundze nemaz nekavējās un uzreiz pārņēma visu sarunu savā vadībā, turklāt darīja to tik noteikti, it kā es būtu ieradusies uz ļoti stingru darba pārrunām vai pat kādu oficiālu nopratināšanu, kurā man būtu jāatskaitās par katru savu dzīves sīkumu.
Viņa neļāva man pat atvērt ēdienkarti. Tā vietā viņa pievilka sev tuvāk šķīvi un sāka demonstratīvi berzt galda piederumus ar salveti, uzmanīgi pētot katru manu kustību.
— Viktors teica, ka tu strādā par ainavu arhitekti? Vai tas vispār ir stabils darbs ar normāliem ienākumiem, vai drīzāk tāda pagaidu aizraušanās jaunām meitenēm? — viņa uzreiz sāka ar diezgan neērtu jautājumu.
Es mēģināju kaut ko paskaidrot par saviem projektiem un klientiem, bet viņa mani pārtrauca:
— Un kur tu dzīvo? Īrē dzīvokli vai tev ir savs īpašums? Manam dēlam nevajag liekas problēmas ar svešiem kredītiem.
Viktors tajā laikā sēdēja blakus ar pilnīgi apmierinātu sejas izteiksmi, mierīgi malkoja dzērienu un, šķiet, gaidīja, ka es tagad sākšu sevi aktīvi prezentēt un pierādīt savu vērtību viņa mātes acīs.
Jautājumi, kas robežojas ar nekaunību
Antoņinas kundze nerimās. Viņas jautājumi kļuva arvien personiskāki un, jāsaka godīgi, dīvaināki.
— Kā tev ir ar vispārējo labsajūtu un dzīvesveidu? Man dēls ir vēlais bērns, tāpēc mums ir ļoti svarīgi, lai blakus būtu cilvēks ar labu enerģiju un izturību, jo mēs ceram uz kuplu un aktīvu nākamo paaudzi, nevis uz mūžīgu nespēku vai nemitīgu sūdzēšanos par nogurumu, — viņa pavisam tieši piebilda, neatraujot no manis savu pētošo skatienu ne uz mirkli.
Pēc šīs piezīmes viņa vēl mātišķi pieliecās pie Viktora, rūpīgi piekārtoja viņam krekla apkaklīti un pavisam tieši painteresējās, vai es maz protu pagatavot saudzīgas maltītes, jo viņam, lūk, esot nepieciešama ļoti īpaša ēdienkarte un pastāvīga uzraudzība no malas.
Tajā pašā mirklī man kļuva pilnīgi skaidrs, ka pat vissmalkākās restorāna vakariņas, kas šeit Jelgavā viegli izmaksātu 70 vai 90 eiro, nav šīs neērtās situācijas un mana dārgā laika vērtas.
Es sapratu, ka neviena dārga maltīte vai grezns interjers nevar kompensēt to nepatīkamo sajūtu, kad pret pieaugušu vīrieti māte izturas kā pret mazu bērnu, bet mani tajā pašā laikā mēģina ielikt tādā kā uzrauga vai kalpotājas lomā, kurai būtu jāpārņem pilna atbildība par cita pieauguša cilvēka ikdienas soli.
Tas viss kopumā man radīja tik spēcīgu nepatiku, ka es vairs nevēlējos tur palikt ne minūti ilgāk, saprotot, ka šāds modelis nekad neļautu veidot veselīgas un līdzvērtīgas attiecības.
Kādā brīdī mulsuma vai vēlmes taisnoties vietā es sajutu pilnīgi skaidru un aukstasinīgu mieru. Man viss kļuva skaidrs. Manā priekšā nebija nekāds patstāvīgs vīrietis, bet gan cilvēks, kurš ir pilnīgā emocionālā atkarībā no savas mātes un nespēj pat uz pirmo randiņu atnākt bez viņas kontroles un labsajūtas.
— Antoņinas kundze, es tiešām protu labi gatavot, nopelnu sev pietiekami un par savu pašsajūtu arī nevaru sūdzēties.
Taču piedalīties šādā dīvainā atlasē uz bezmaksas saimnieces un aprūpētājas lomu pilnīgi pieaugušam un patstāvīgam vīrietim es tiešām neplānoju un nedomāju, — es pilnīgi mierīgā, bet ļoti skaidrā un pārliecinošā tonī viņai atbildēju, pieliekot punktu šai nepatīkamajai un mulsinošajai sarunai, kurā vairs nebija vērts kavēties ne mirkli ilgāk.
Es piecēlos no galda, uzmetu mēteli uz pleciem un paskatījos uz Viktoru. Viņš izskatījās pamatīgi apjucis, joprojām sēžot ar glāzi rokā un skatoties uz mani ar nesapratni.
— Viktor, kad izlemsi dzīvot pats savu dzīvi un iet uz randiņiem bez pavadoņa, vari man uzrakstīt. Bet pagaidām es jums abiem novēlu patīkamas ģimenes vakariņas un sekmes meklējumos pēc paklausīgas palīdzes, — es teicu ar vieglu smaidu.
Es izgāju no restorāna vēsajā pavasara vakarā, un, ejot uz automašīnu, uzreiz nobloķēju viņa numuru un izdzēsu visu mūsu saraksti. Vilšanās vietā es jutu milzīgu atvieglojumu.
Es jutos priecīga par to, ka ieraudzīju šo situāciju jau pirmajā vakarā, nevis pēc vairākiem mēnešiem, kad sirds jau būtu pieķērusies
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, ko šāda situācija liecina par vīrieša briedumu un kāpēc sievietēm nevajadzētu samierināties ar “trešā liekā” lomu jau pašā sākumā
