Aizgāju uz randiņu Jelgavā ar 35 gadus vecu vīrieti: jau pēc stundas es viņa numuru nobloķēju (3)

Tests, kuru viņš pats neizturēja

Mēs stāvējām zem bālganas ielas laternas, un viņš mierīgi gaidīja manu reakciju. Viņa sejā nebija ne miņas no mulsuma – gluži pretēji, viņš izskatījās pašpārliecināts, it kā šāds pieprasījums pēc desmit eiro “drošības naudas” būtu pati parastākā lieta pasaulē, līdzvērtīga jautājumam par laikapstākļiem.

Es jutu, kā manī sāk vārīties neizpratne, kas ātri vien pārauga klusā aizvainojumā. Tas nebija aizvainojums par naudu, bet gan par to auksto, aprēķināto veidu, kādā tika mērīta mana vērtība.

– Māri, – es beidzot jautāju, cenšoties saglabāt pēc iespējas mierīgāku un profesionālāku balsi, lai gan iekšēji viss trīcēja. – Tu tiešām to prasi nopietni? Tu gribi, lai es tev tagad, stāvot uz ielas, veicu bankas pārskaitījumu kā pierādījumu tam, ka esmu “piemērota” taviem standartiem?

– Sauc to, kā gribi, – viņš mierīgi atbildēja, viegli paraustot plecus un pat neizņemot rokas no kabatām. – Man vienkārši dzīvē vajag zināt, vai tu esi gatava ieguldīt attiecībās jau no paša sākuma.

Es negribu atkal tikt izmantots un tērēt savu dārgo laiku sievietēm, kuras meklē tikai izdevīgumu vai bezmaksas izklaidi. Nu, kā būs? Mēs taču gribam šo visu turpināt, vai ne? Tev taču vakars patika?

Es klusējot izvilku telefonu. Ekrāna gaisma šķita nepatīkami spoža tumšajā ielā. Mana sirds sitās strauji, bet tas vairs nebija randiņa satraukums vai cerības – tas bija skaidrs, auksts lēmums par to, ka šis cilvēks manā dzīvē vairs neatradīsies ne minūti ilgāk pēc tam, kad aizvērsies taksometra durvis. Es atvēru bankas lietotni un, viņam redzot, ar pāris pirkstu kustībām pārskaitīju divdesmit eiro.

Precīzi pusi no vakariņu rēķina. Ne centu mazāk, ne centu vairāk

Kad viņa telefonā pēc mirkļa nopīkstēja paziņojums, viņš apmierināti pasmaidīja, pat nepaslēpjot savu gandarījumu. – Redzi, tas nemaz nebija tik grūti! Tagad es tiešām zinu, ka tu esi īsta un uz tevi var paļauties. Man patīk sievietes, kuras saprot loģiku.

Kad tiksimies atkal? Rīt esmu brīvs vakarā, varētu aiziet uz kino.

Es viņam rokās iespiedu to pašu tumši sarkanu rozi, kuru viņš man bija dāvinājis vakara sākumā. Tā tagad šķita lieka, sveša un pat nedaudz simbolizēja visu šo samāksloto teātri. – Nekad, Māri, – es mierīgi noteicu, skatoties viņam tieši acīs un nepieļaujot nekādas šaubas savā balsī.

– Es pārskaitīju šos divdesmit eiro nevis tāpēc, lai “izturētu tavu testu”, bet tāpēc, lai man ar tevi vairs nebūtu absolūti nekādas saistības. Es negribu, lai tu kaut uz mirkli domātu, ka esmu tev parādā pat šo vienu vakaru. Es nekad nebūšu kopā ar vīrieti, kurš sāk attiecības ar aizdomām, bailēm un pazemojošām pārbaudēm.

Viņš palika stāvam uz ielas stūra, nedaudz apjucis, turot rokā rozi un savu telefonu, acīmredzot joprojām nesaprotot, kurā brīdī viņa “ģeniālais plāns” nogāja greizi. Es pagriezos un mērķtiecīgi devos uz taksometru, kas tieši tajā brīdī ar iedegtām ugunīm piebrauca pie viesnīcas “Jelgava”.

Iekāpjot mašīnā, es beidzot uzelpoju. Taču telefons mēteļa kabatā neapstājās vibrēt. Ziņas bira viena pēc otras: “Kāpēc tu tik asi reaģē?”, “Tas bija tikai joks, lai redzētu tavu raksturu!”, “Tu esi pārāk jūtīga, es taču gribēju kā labāk, lai mums ir pamats uzticībai!”, “Tu vienkārši neproti pieņemt manus principus, tāpēc paliksi viena!”

Es šīs ziņas pat nelasīju līdz galam. Katrs jauns vārds tikai apstiprināja to, ka mans lēmums bija pareizs. Es nobloķēju viņa numuru un izdzēsu saraksti tajā pašā mirklī, kad taksometrs šķērsoja pilsētas robežu.

Kāpēc šādas situācijas liek aizdomāties?

Šī situācija man lika ilgi domāt par to, kāpēc mūsdienās daži cilvēki izvēlas tik radikālas un pat aizskarošas pieejas iepazīšanās procesā. Ja vīrietis (vai sieviete) pirmajā tikšanās reizē sāk tevi “testēt” ar finansiāliem vai emocionāliem ultimatumiem, tas nozīmē tikai vienu – viņš neredz tevi kā personību, bet gan kā potenciālu apdraudējumu vai objektu, kurš ir jāmēra pēc viņa personīgajām neveiksmju mērauklām.

Pieredze rāda, ka šādas pārbaudes nekad nebeidzas ar vienu rēķina sadalīšanu. Ja tu piekrīti šādiem spēles noteikumiem pašā sākumā, tu dod zaļo gaismu tālākai kontrolei. Vēlāk tas pāraug kontrolē pār tavu brīvo laiku, tavu draugu loku un pat profesionālajām izvēlēm. Tā nav rūpība, tā ir vēlme valdīt pār situāciju, lai mazinātu savu iekšējo nedrošību.

Patiesā problēma šādos stāstos nav otrā cilvēka “merkantilisms”, bet gan paša testētāja nespēja uzticēties un drosmes trūkums būt atvērtam. Māris, iespējams, tiešām bija piedzīvojis vilšanos pagātnē, taču pagātnes rētas nedod tiesības pazemot nākamo cilvēku, kurš ienāk tavā dzīvē ar atvērtu sirdi.

Cieņu nevar nopirkt, ieķīlāt vai pierādīt ar bankas izrakstu. Tā rodas no sarunām, no kopā pavadīta laika un no tā, kā mēs izturamies viens pret otru brīžos, kad neviens neskatās. Ja attiecību pamats ir celts uz aizdomām, nevis uz vēlmi otru iepazīt, šāda “būve” agri vai vēlu sabruks. Es izvēlējos palikt pie sava arhitekta principa – ja pamati ir brāķis, nav jēgas turpināt būvniecību.

Vai jums kādreiz ir gadījies sastapties ar līdzīgām “pārbaudēm” jau pirmajā tikšanās reizē? Kā jūs rīkotos Antras vietā – vai mēģinātu saprast vīrieša motīvus vai pieliktu punktu uzreiz?

Dalieties savā pieredzē komentāros – tieši jūsu stāsti palīdz mums visiem saskatīt robežas, kuras nevajadzētu pārkāpt!