Pēc atbrīvošanas no nometnes, viņai piedzima divi zēni, bet viņa bija pārāk slima, lai par viņiem spētu rūpēties.
Dvīņi, kas 1946. gadā piedzima Kasselā, tika transportēti un Poliju un adoptēti, katrs citā ģimenē. Viņus adoptējušās ģimenes neteica, ka viņi ir dvīņi.
Poznanskis uzzināja, ka viņš ir adoptēts tikai tad, kad viņu iesauca armijā. Skrzineckis patiesību uzzināja, atrodot savas adopcijas dokumentus, kad viņš bija 17 gadus vecs.
Uzzinot, ka Skrzinecka vecāki no viņa to tik ilgi slēpuši, lika viņam atsvešināties no ģimenes un doties labākas dzīves meklējumos uz Kaliforniju.
Abi brāļi satikās Polijā, pateicoties Sarkanā Krusta Ģimenes saišu programmai.
“Visu dzīvi es vēlējos uzzināt, kas ir mana ģimene,” pastāstīja Skrzineckis, kas brāli meklēja jau kopš 1960-tajiem.
“Man vienalga, ka es neuzvarēšu loterijā. Galvenais, ka man blakus ir mans brālis,” Poznanskis pastāstīja tikšanās dienā.
Dokumenti, kurus atraduši Sarkanā Krusta pārstāvji, liecina, ka māte meklējusi savus dēlus un vēlējusies tos atgūt, lai tie, kopā ar viņu dotos uz Vāciju, bet viņa uzzinājusi, ka viņi jau ir adoptēti. Viņa nomira 1952. gadā.
Dokumentos tika minēts: “Kļūdas dēļ, bērnus aizveda uz Poliju, neziņojot par to viņu mātei.”
“Kad es uzzināju patiesību par mūsu māti, es raudāju. Viņa zaudēja abus divus dēlus,” Poznanskis pastāstītāja.
“Stāsts ir noslēdzies. Labākais ir tas, ka mēs galu galā, viens otru, pēc visiem šiem atsevišķi pavadītajiem gadiem, atradām,” saka Skrzineckis.
“Karš ir briesmīgs notikums. Arī mūsdienās pasaulē norisinās karš, cilvēki mirst, tie tiek nogādāti tur, kur tiem nav jābūt – tas ir ļoti skumji,” viņš piemetina. “Tomēr, tagad mums ir jāatzīmē šis notikums un jāspēj skatīties nākotnei sejā. Brāļi uz mūžu.”
Avots: independent.com