Kad Ģirts ierosināja, ka mums vajadzētu kopā aizlidot atvaļinājumā, mana pirmā reakcija bija nelielas šaubas. Mēs bijām tikušies tikai četrus mēnešus. Tas ir tas skaistais laiks, kad viss vēl šķiet ideāls, tauriņi vēderā lido un katra tikšanās ir kā mazi svētki.
Tomēr kopīgs brauciens — tas jau ir pavisam cits līmenis. Tas ir nopietns solis, jo tu nekad pa īstam neiepazīsti cilvēku, kamēr neesi pavadījis ar viņu kopā divdesmit četras stundas diennaktī veselu nedēļu svešā vidē, kur nav ierastā komforta zonas un draugu loka. Bet Ģirts bija neatlaidīgs un mācēja runāt tā, ka visas manas šaubas izkusa kā rīta migla.
— Pārbaudīsim mūsu attiecības darbībā, — viņš teica, malkojot kafiju tajā jaukajā Āgenskalna kafejnīcā, kur mēs parasti tikāmies sestdienu rītos. — Ja izturēsim nedēļu divatā bez strīdiem, tad zināsim, ka mūsu savienība ir kaut kas vairāk par īslaicīgu aizraušanos. Tas būs mūsu lielais tests.
Man ir četrdesmit četri gadi, strādāju par personāla atlases vadītāju lielā uzņēmumā, un mana ikdiena ir pilna ar cilvēku analīzi. Ģirtam ir četrdesmit divi, viņš darbojas nekustamo īpašumu tirdzniecībā, vienmēr izskatās kā no žurnāla vāka — ieturēts, sportisks un ļoti pašpārliecināts.
Abi esam šķīrušies, mums abiem ir sava pagātne un dzīves uzskati. Es nodomāju — kāpēc gan nē? Reizēm dzīvē ir vienkārši jāļaujas mirklim un jāpārstāj visu tik smalki plānot. Paņēmu atvaļinājumu, un mēs iegādājāmies ceļojumu uz Antāliju.
Izvēlējāmies tiešām dārgu un prestižu pieczvaigžņu viesnīcu ar “viss iekļauts” sistēmu, kurā solīja pilnīgu mieru un servisu. Kopā tas mums izmaksāja ap 1300 eiro no cilvēka, bet es jutos nopelnījusi šo atpūtu pēc saspringtā gada darbā.
Mēs izlidojām sestdienas rītā no Rīgas lidostas. Atceros to patīkamo satraukumu — rīta kafija pie vārtiem, pēdējie norādījumi kolēģiem un cerība uz nedēļu ilgu bezrūpību. Es jau iztēlojos, kā mēs gulēsim pludmalē, lasīsim grāmatas un beidzot pa īstam izrunāsimies par mūsu kopīgo nākotni.
Taču jau pirmdienas vakarā es sēdēju Antālijas lidostas terminālī, viena pati, gaidot tuvāko reisu mājup. Es biju iztērējusi vēl 480 eiro par jaunu biļeti pēdējā brīdī, bet tajā mirklī man nebija žēl ne centa. Es nobloķēju Ģirta numuru vēl tajā brīdī, kad taksometrs attālinājās no viesnīcas spožajām ugunīm, atstājot viņu tur, viņa paša izdomātajā “digitālajā paradīzē”.
Pirmā diena: Pirmās dīvainības un spogulis kā galvenais varonis
Viesnīca tiešām bija izcila — numuriņš plašs, ar lielu balkonu un skatu uz tirkīzzilo līci. Tikko bijām nolikuši koferus, es gribēju pēc iespējas ātrāk just smiltis zem kājām un saules siltumu.
— Davai, ātri pārģērbjamies un ejam uzreiz uz pludmali! — es piedāvāju, jau meklējot peldkostīmu somas dziļumā.
Ģirts piekrita, bet viņa gatavošanās aizņēma negaidīti ilgu laiku. Viņš pie spoguļa stāvēja vismaz divdesmit minūtes. Es redzēju, kā viņš rūpīgi kārto katru matu šķipsnu, mēra dažādus linu kreklus un skatās uz sevi no dažādiem rakursiem.
— Klau, kā tu domā, man piestāv iedegums? Vai tad, kad es būšu brūns, es izskatīšos jaunāks un sportiskāks? — viņš vaicāja ar tādu nopietnību, it kā no tās atbildes būtu atkarīgs mūsu ceļojuma liktenis.
Es tikai pasmējos, domādama, ka viņš vienkārši nedaudz uztraucas par savu izskatu manā priekšā: — Tu vēl neesi pat sauli redzējis, Ģirt! Ejam taču, jūra mūs gaida!
Pludmalē es cerēju mierīgi iegulties sauļošanās krēslā un palasīt savu iecienīto grāmatu, kuru biju taupījusi tieši šim laikam. Bet Ģirtam bija pavisam cita darba kārtība. Viņš pat nepaguva pieskarties ūdenim, kad jau sniedza man savu jauno telefonu.
— Nobildē mani šeit. Un nē, nevis vienkārši tāpat, bet tā, lai fonā tie kalni izskatās iespaidīgi un jūra nav “nogriezta”. Centies notvert to līniju, kur debesis saplūst ar ūdeni.
Es uztaisīju pāris kadrus, bet viņš nebija apmierināts. Viņam vajadzēja, lai pleci izskatās platāki, lai vēders būtu ievilkts un sejas izteiksme būtu tāda “noslēpumaini vīrišķīga”. Mēs tērējām laiku, meklējot īsto leņķi, kamēr es jutu, ka saule sāk dedzināt manas plecus.
Pēc tam Ģirts veselu stundu sēdēja telefonā turpat pludmalē. Viņš nelasīja ziņas un nebaudīja skatu — viņš cītīgi rediģēja bildes, izmantoja speciālas lietotnes, lai koriģētu sejas ādu, un beigās to visu ar skaļiem komentāriem izlika Instagramā, ik pēc piecām minūtēm atjaunojot lapu, lai redzētu, cik cilvēku ir reaģējuši.
Otrā diena: Kad digitālā pasaule kļūst svarīgāka par realitāti
Nākamajā rītā viss kļuva vēl sarežģītāk un, godīgi sakot, arī kaitinošāk. Ģirts uz pludmali paņēma līdzi ne tikai telefonu, bet arī mazu statīvu un pat tādu kā pārnēsājamu apgaismojuma riņķi, ko parasti izmanto blogeri.
Viņš nemeklēja vietu, kur ir ērtāk vai kur ir patīkamāka vēsma no jūras. Viņš meklēja to punktu, kur saule krīt pareizajā leņķī “perfektajam kadram”.
— Skaties, mans konkurents no citas aģentūras arī ir Turcijā, bet viņam ir bilde pie jahtas un viņš izskatās kā miljonārs. Mums rīt arī jādabū bilde uz jahtas, citādi visi domās, ka mēs te tikai garlaicīgi sēžam krastā pie bērnu baseiniem, — viņš noteica, pat nepajautājot, ko es vēlos darīt vai vai man vispār gribas doties jūrā ar kuģi.
Vakarā mēs devāmies uz vakariņām viesnīcas luksusa restorānā. Viņš bija saposies kā uz milānas modes skates mēles. Tiklīdz viesmīlis atnesa pirmās uzkodas, kas izskatījās tiešām kā mākslas darbi, es gribēju sākt ēst, jo biju pamatīgi izsalkusi pēc peldes. Taču es saņēmu nepatīkamu komentāru.
— Pagaidi! Es vēl neesmu nobildējis kompozīciju! Gaisma tūlīt pazudīs, man vajag šo kadru storijam ar pareizo fonu. Pārvieto to sveci nedaudz pa kreisi.
Mēs sēdējām un gaidījām vairākas minūtes, kamēr viņš grozīja šķīvjus, glāzes un galda piederumus, lai viss izskatītos “estētiski un dārgi”. Kad beidzot sākām ēst, ēdiens bija kļuvis remdens, bet mans aizkaitinājums — karsts.
Visu vakariņu laiku viņš nepārtraukti skatījās telefonā, skaitot sekunžu laikā pienākošās sirsniņas un atbildot uz komentāriem, it kā viņš būtu tiešraidē ar visu pasauli, bet es… es tur vienkārši sēdēju blakus kā viena no bildes detaļām.
Pēdējais piliens un rūgtā atziņa
Trešās dienas rīts sākās vēl dīvaināk. Es vēl baudīju ciešu miegu, kad jutu, ka Ģirts mani purina aiz pleca. Pulkstenis rādīja tikko pāri sešiem.
— Celies! Tūlīt būs saullēkts. Gaisma tagad ir maiga, bildes būs vienkārši nereālas. Ejam uz to klinti, ko vakar pamanīju, tur būs labākais skats visā piekrastē! — viņš čukstēja ar tādu degsmi, it kā mēs dotos glābt pasauli.
— Ģirt, es gribu gulēt. Ir atvaļinājums, es gribu mieru un beidzot vienkārši atslēgties no visa, — es nomurmināju, neceļot galvu no spilvena un ciešāk satinoties palagā.
Kā beidzās šī neērtā un savādā atpūta, un kādu negaidītu mācību Ģirts saņēma mūsu pēdējā kopīgā vakara noslēgumā, lasiet stāsta otrajā lapā.
