— Bet mums taču vajag kopīgus “couple goals” kadrus! Ko es likšu sociālajos tīklos? Cilvēki padomās, ka mēs esam sastrīdējušies vai ka es te atpūšos viens pats! — viņa balsī skanēja neviltotas bažas.
Bet tās nebija bažas par manu nogurumu vai mūsu attiecībām — tās bija bailes par to, ko domās pilnīgi sveši cilvēki internetā.
Tajā brīdī manī kaut kas galīgi pārlūza. Es sapratu, ka šajos četros mēnešos biju redzējusi tikai viņa fasādi, bet šis brauciens atsedza tukšumu aiz tās. Es viņam nebiju draudzene vai mīļotā sieviete, ar kuru dalīt mirkli.
Es biju tikai “aksesuārs” viņa digitālajam tēlam, bezmaksas statīvs un apgaismotāja. Viņam nebija svarīgi, par ko mēs runājam vai kā es jūtos — viņam vajadzēja tikai vizuālu apliecinājumu, ka viņa dzīve no malas izskatās izcila.
Galīgais lēmums un ceļš uz lidostu
— Es nekur neiešu, Ģirt. Un es arī vairs nebildēšu tevi. Ne šodien, ne rīt, ne nekad, — es mierīgi noteicu, pieceļoties sēdus un cieši skatoties viņam acīs.
— Tu tiešām esi dīvaina un neproti novērtēt to, ko es mūsu labā daru, — viņš kļuva aizkaitināts, paņēma savu somu ar statīviem un izgāja no numuriņa, pat neaizverot durvis līdz galam.
Kamēr viņš pikts aizgāja viens pats meklēt “ideālo gaismu” savai kārtējai pašbildei, es klusi un mērķtiecīgi sakrāmēju savu koferi. Es vairs negribēju tērēt ne minūti šajā mākslīgajā teātrī.
Izsaucu taksometru caur lietotni un jau pēc desmit minūtēm biju lejā pie viesnīcas izejas.
Kad Ģirts atgriezās numuriņā un ieraudzīja, ka esmu prom, viņš sāka bombardēt manu telefonu ar ziņām: “Kur tu esi?”, “Tu tiešām esi jukusi!”, “Kāpēc tu tērē naudu biļetei pēdējā brīdī?!”, “Tas vispār nav loģiski!”. Es viņam nevarēju un arī vairs negribēju paskaidrot, ka miers un pašcieņa maksā dārgāk par jebkuru pazaudētu viesnīcas dienu.
Atziņa mājupceļā uz Rīgu
Lidmašīnā, sēžot pie loga un lūkojoties uz mākoņiem, es beidzot noliku telefonu somas dziļumā un vienkārši skatījos tālumā. Es jutu milzīgu, smagu akmeni noveļamies no sirds.
Ģirts nav ļauns cilvēks, viņš vienkārši ir atkarīgs. Atkarīgs no svešu cilvēku apstiprinājuma, no “laikiem” un komentāriem, ko raksta cilvēki, kurus viņš pat nepazīst. Viņš ir aizmirsis, kā tas ir — vienkārši dzīvot, nevis radīt bezgalīgu “saturu”.
Es pamodos savā gultā nākamajā rītā viena, bet neticami laimīga. Es sapratu, ka negribu tērēt savu dārgo dzīvi, izliekoties par laimīgu fona dekorāciju kāda cita Instagram profilā.
Man vajag vīrieti, kurš redz saulrietu ar savām acīm, nevis caur tālruņa objektīvu. Kurš prot sarunāties, nevis tikai skaitīt reakcijas pie bildēm.
Un labāk ir pazaudēt naudu par biļeti un viesnīcu, nekā pazaudēt sevi attiecībās, kurās tu patiesībā vispār neeksistē.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai spētu pieciest šādu partnera apsēstību ar tēlu, vai arī izvēlētos brīvību?
