Nesen aizvedu savu dēlu uz citu bērnudārzu. Par to teica, ka tas esot “labāks” — ar disciplīnu un prasmīgiem skolotājiem. Bet jau pirmajā dienā mani pārņēma savāda sajūta, lai gan es mēģināju to noliegt.
Audzinātāja uzreiz neatstāja labu iespaidu. Pirmajā iepazīšanās reizē viņa diezgan skarbi noteica:
— Puisīt! Pie mums bērni sveicinās, kad ienāk. Grupā ej paša spēkiem. No mammas atvadīties nav pieņemts. Ja saskumsti — tad pastaigā. Saprati?
Gribējās iebilst: «Vai jūs bieži tā runājat ar četrgadīgiem?» Bet es paklusēju. Nodomāju — varbūt tā ir vienkārši stingrība.
Pagāja dažas dienas. Un dēls mainījās. Viņš pārstāja runāt. Vairs nedziedāja savas mīļākās dziesmiņas. Viņa zīmējumi — agrāk koši, saulaini — kļuva drūmi.
Soli pa solim recepte kūkai “Plombīrs” – vienkārša, ātra, bez cepšanas
VIDEO:
Katru vakaru viņš izgāja no grupiņas klusējot. Neskrēja pie manis, nesūdzējās, nekaprizējās. Vienkārši paņēma mani pie rokas — un viss.
Un tad es nolēmu noskaidrot patiesību. No rīta, kamēr viņš vilka jaciņu, es uzmanīgi ieliku diktofonu viņa kombinezona kabatā. Vakarā, kad atgriezāmies mājās, es to izņēmu un ieslēdzu ierakstu. Tas, ko dzirdēju, nebija viegli dzirdēt. Stāstu, kas notika 👇
Vispirms ierakstā bija tikai parastas skaņas — bērnu soļi, smiekli, kāds dziedāja. Un tad pēkšņi atskanēja audzinātājas balss:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
