— Es taču teicu — sēdies!
— Neskaties uz mani tā.
— Ko atkal klusē? Domā, ka es ar tevi runāšu kā mamma?
— Par ko? — dēla plānais balss tonis.
— Par to, ka neklausi. Ja vēlreiz sāksi niķoties — sēdēsi malā.
Regīna Devīte atklāj – kāds Rīgas sienas uzraksts viņu vienmēr liek apstāties un aizdomāties
Tad pēkšņi kaut kas skaļi nokrita. Uz brīdi iestājās pilnīgs klusums. Un tad pavisam klusi atskanēja mana dēla balss:
— Es gribu mājās…
Man bija nemiers, taču ierakstu noklausījos līdz galam. Otrā dienā jau biju iestādē, un mēs ar darbiniekiem kopā aizbraucām uz dārziņu.
Kad mēs iegājām grupiņā, audzinātāja centās pasmaidīt, taču viņas skatiens mainījās, ieraugot manās rokās diktofonu un līdzās esošo darbinieku formā.
Pēc tā visa es nolēmu dēlu uz šo bērnudārzu vairs nevest.
👉 Kā jūs rīkotos, ja nonāktu līdzīgā situācijā? Dalieties ar savu viedokli komentāros.
