Izrādījās, ka… viņi pat nebija piestājuši auto detaļu veikalā, jo, kad pienāca laiks norēķināties par pārtikas precēm, Ronalds paziņoja, ka ir aizmirsis norēķinu karti mājās un lūdza tēvam samaksāt par daudzajām delikatesēm.
Detaļu iegāde bija jāatliek, bet Rolands solīja pavisam drīz atmaksāt tēvam parādu, solot, ka tad visas detaļas varēšot nopirkt.
Dzimšanas dienas svinības bija izdevušās, un gan gaviļnieks, gan viesi bija laimīgi. Pēc tam, kad visi bija devušies mājās, es iegāju virtuvē un nejauši dzirdēju Ronalda sievas sarunu pa telefonu. Viņa stāstīja sarunu biedram, cik daudz viņiem bija izdevies ietaupīt ballītes svinēšanai – viņa tēvs samaksājis par pārtikas precēm un nav prasījis dēlam naudu atdot, turklāt Ronalds bija saņēmis diezgan daudz vērtīgu dāvanu.
Kad uzaicināju savu māsu Lieni uz mūsu vasarnīcu Iecavā, viņa izvirzīja savas “prasības”
Es neiejaucos, vienkārši aizgāju, bet palika nepatīkama pēcgarša. Tagad nezinu, vai visu izstāstīt vīra vecākiem vai nē. Mans vīrs solīja pats parunāt ar jaunāko brāli, sakot, ka nav jēgas apbēdināt mammu un tēti. Es saprotu, ka patiesība viņiem būs sāpīga, bet, ja viņi to nekad neuzzinās, tad viņiem būs jāturpina lutināt savu dēliņu, kurš vairs nav bērns un vienkārši izmanto viņu labo sirdi.
Dārgie lasītāji, ja jums ir viedoklis par šo stāstu, laipni aicināti pastāstīt komentāros. Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos!
