— Mamm, kā tu jūties? Kāpēc uz vasarnīcu neatbrauci? Kas noticis? Mamm, bet tur viss kārtībā? Dārzs taču jāsalaista…
Aha, redz, par ko viņš raizējas. Nevis par viņu, bet par tomātiem.
— Andri, bet kāpēc laistīt? — viņa jautāja. — Jūs taču tāpat gribat pārdot.
Viens noklausīts dialogs — un viņa saprata, ka jābeidz būt ērtai. Iestājās gara pauze.
— Mamm, ko tu saki? Kāda pārdošana?
— To, ka jūs ar Alisi jau visu nolēmāt. Vasarnīcu pārdot, dzīvokli pirkt. Un no maniem padomiem tikt vaļā. Vēl viena pauze. Andris smagi elpoja klausulē.
— Mamm… tas… no kurienes tu…
— Noklausījos sarunu. Nejauši. Kad Alise ar draudzeni runāja.
— Mamm, mēs negribējām… Tas viss ne tā…
— Kā — ne tā, Andri? Tu man acīs vari pateikt, ka neplānojat manu pārcelšanos?
— Mamm, nu ko tu! Mēs tikai… plānus taisījām… uz nākotni…
— Uz manu nākotni, precīzāk — uz tās neesamību šajā dārzā.
Anna nolika klausuli. Tajā pašā dienā uzrakstīja iesniegumu par atvaļinājumu un aizbrauca sakārtot papīrus. Pēc nedēļas viņa atgriezās vasarnīcā. Zemesgabals izskatījās bēdīgi. Tomāti novītuši. Gurķi nodzeltējuši. Nezāles visur. Viņa neko nesalaistīja. Tikai savāca personīgās mantas. Vakarā parādījās Andris ar Alisi un bērniem. Abiem sejās vainas izteiksme.
— Mamm, sveika, — piesardzīgi teica dēls. — Kā jūties?
— Lieliski. Nekad neesmu jutusies labāk.
— Bet dārzs? Tu to pavisam atstāji? — Alise raudzījās uz novītušajām dobēm.
— Un kāpēc man par to rūpēties? Jūs taču grasāties to pārdot.
— Mamm, parunāsim, — viņš lūdza. — Mēs visu izskaidrosim.
— Nav vajadzības skaidrot, — Anna izņēma no somas dokumentus. — Es jau visu sapratu. Un pieņēmu lēmumu.
— Kādu lēmumu?
— Es pārdodu zemesgabalu. Bet ne jums. Svešiem cilvēkiem. Lūk, līgums ar nekustamo īpašumu aģentu.
— Mamm, ko tu dari?
— To pašu, ko jūs. Veidoju plānus nākotnei.
— Bet tā taču ir… ģimenes manta.
— Kuru jūs jau domās esat iztērējuši.
Alise mēģināja kaut ko teikt, bet Anna viņu apstādināja:
Padomju laika salāti, kurus velti esam pārstājuši gatavot: 5 aizmirstas receptes
— Un vēl. Vairs šurp nebrauciet. Jaunie īpašnieki ievācas pēc mēneša.
— Mamm, mēs taču esam ģimene.
— Ģimene? — Anna pasmaidīja. — Tā ģimene, kas mani uzskata par uzbāzīgu? Un plāno atbrīvoties no manas uzraudzības?
— Mēs tā nedomājām…
— Domājāt tieši tā. Alise ar krāsainām detaļām stāstīja draudzenei. Bet tu klusēji.
Viņa paņēma somu un devās uz vārtiem:
— Starp citu, testamentu arī pārrakstīju. Tā ka varat vairs neplānot neko, kas mani skar.
— Mamm! — Andris iesaucās viņai pakaļ. — Tu taču nevari.
— Un kā vēl varu! — Anna pagriezās. — Divdesmit gadus biju jūsu bezmaksas palīdze. Tagad dzīvošu sev.
Pēc mēneša, par naudu, ko saņēma, pārdodot vasarnīcu, viņa nopirka sev mašīnu. Un plānoja ceļojumu uz Turciju. Andris zvanīja katru dienu Solīja, ka viss mainīsies. Alise pat atbrauca ar ziediem. Bet Anna vairs nevēlējās nevienu uzraudzīt.
Mācīt dzīvot. Uzturēt. Piecdesmit septiņu gadu vecumā viņa saprata vienkāršu patiesību: kamēr dzīvo citu labā, viņi plāno dzīvi bez tevis. Tagad viņa dzīvo tikai sev. Un tas ir labākais lēmums viņas dzīvē. Ja tu šajā stāstā atpazini sevi — tātad ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Kamēr vēl nav par vēlu.
