Alla Pugačova intervijas beigās mīklaini saka: “Pagaidīsim 2027.gadu. Atceries 2027.gadu”
Dīva Alla Pugačova intervijā stāsta: “Mēs salikām čemodāniņus, piezvanījām tētim pateicām, ka mēs braucam prom. Līdzi mums bija 30 000 dolāru, kurus varēja izvest, un aizbraucām uz Izraēlu. Teikšu godīgi: tā bija tik asa emocija man, ka tas viss tā notiek. Saproti es pat rakstīju, lai jūs pasludināt mani arī par ārvalstu aģentu, jo es nebūtu klusējusi, un man būtu labāk bijis aizbraukt. ”
“Protams, es zināju, ar ko tas var beigties, un arī Maksims nebūtu klusējis, jo, Katja, ir tāds jēdziens kā sirdsapziņa. Sirdsapziņa, Katja, tā ir dārgāka par slavu, par greznību, dārgāka par visu. Bet tagad jūs saucat par nodevēju… Un kādā ziņā nodevēju, atgādiniet? Viņi saka, ka es bēgu, bēgu, mūkot, cik ātri vien varēju.”
“Kā var tik ļoti necienīt savu valsti, lai pateiktu, ka no tās bēguši? Bet tur taču ir cietums… Tikai kāds… Redzi, es ilgi domāju – prezidents taču nav muļķis, es viņu pazīstu. Mēs pat par viņu aģitējām. Ne tikai aģitējām – es arī balsoju. Es biju sajūsmā, domāju: nu beidzot!
Kas jums tajā patika? jautā intervētāja Katja. “Pirmkārt, viņš runāja pārsteidzoši pareizas lietas. Dima un Sveta man ne īpaši patika, bet Dmitrijs Anatoljevičs – viņš šodien jau ir pavisam cits cilvēks, tādu es nepazīstu. Tāpat kā Vladimirs Vladimirovičs – tādu es arī negaidīju.
Citi valdnieki arī pieļauj kļūdas, bet daži tās pārvērtē un atzīst, bet daži – nē. Dažiem nav drosmes atzīt kļūdu. Nav drosmes nožēlot. Bet nožēla ir lieliska, cēla īpašība. Tikai pagaidām es tādu viņos neredzu.”
Lasi vēl: Kāpēc apelsīnus un mandarīnus pārdod sarkanā tīklā – izrādās, ka tam ir iemesls
“Jo viņš bija mans vistuvākais draugs. Es vienkārši viņu dievināju, un viņš mani arī, un viņš atbrauca uz Izraēlu atvadīties, jo teica: “Es drīz…” Mēs nofotografējāmies, un tad viņš atvadījās, aizbrauca un aizgāja. Es nevarēju neatbraukt.”
Bija bail izbraukt? -uzdot jautājumu. A.Pugačova mierīgu toni atbild: ” Bet ko man baidīties? Ko es tādu esmu izdarījusi, ka nevarētu atgriezties? Es bieži braucu uz viņas māju ciemā – Griāzā, lai tur mazliet sakārtotu. Aizbraucu, pārbaudīju un devos prom, jo tur nav ko darīt. Bet tagad – kāpēc man tur braukt? Dzimtene… pagaidīs. Protams, pat ja arī mani nesagaidīs. Jūs zināt, ka es ar visu sirdi mīlēju dzimteni. Mīlu.
Lasi vēl: Šīs lietas vīrietis cienīs jebkurā sievietē, neatkarīgi no tā vai tev ir 25 vai 65
Dzīvosim līdz 27. gadam. Atceries – 27. gads.
Un varbūt tad mēs sapratīsim, kādas pārmaiņas patiesībā bija neizbēgamas, kurš izrādījās stiprs, bet kurš tikai slēpās aiz skaistiem vārdiem. Jo laiks visu noliek savās vietās – gan cilvēku sirdsapziņu, gan nodevību, gan ticību tam, ka kādreiz patiesība atkal kļūs par galveno vērtību.
