Mani sauc Džeisons, un esmu no Kalifornijas. Pirms trim gadiem darba dēļ pārcēlos uz Latviju. Es runāju pieņemami arī latviski, esmu iedzīvojies un pie daudz kā pieradis. Metro, ziema, skābēti kāposti — viss ir kārtībā. Bet ir viena lieta, ko es joprojām īsti nevaru saprast.
Kāpēc latvieši katru nedēļu mazgā savas automašīnas?
Pat ziemā. Pat tad, kad ārā ir -20 grādi un stundu pēc mazgāšanas automašīna atkal ir klāta ar sāli un netīrumiem. Esmu redzējis rindas automazgātavās svētdienu rītos — piemēram, Starbucks Amerikā. Pirmos sešus mēnešus domāju, ka tā ir tikai manas apkārtnes īpatnība. Bet nē. Tā ir visur. Un tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
Kā tas darbojas Amerikā
Lai palīdzētu jums saprast manu pārsteigumu, pastāstīšu, kā tas darbojas šeit. Amerikā automašīna ir tikai transportlīdzeklis. Līdzeklis, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Jūs to nopērkat, braucat ar to, līdz tā sabojājas vai jums tā apnīk. Tas arī viss. Lielākā daļa cilvēku mazgā savas automašīnas pāris reizes gadā. Vai arī viņi tās nemazgā nemaz — lietus tās noskalos. Nopietni.
Manam tētim ir 2007. gada Toyota Camry. Viņš to mazgā vienu vai divas reizes mēnesī pirms Ziemassvētkiem. Un tikai tāpēc, ka mana mamma uzstāj. Uz priekšējā spārna ir skrāpējums no zara. Uz bampera iespiedums no novietošanas. Nu un? Tas brauc. Neviens nepievērš uzmanību.
Kalifornijā automašīnas, kas novietotas stāvvietās, ir klātas ar putekļu kārtu. Netīri logi, pelēka virsbūve. Un tas ir pilnīgi normāli. Neviens uz tevi neskatās šķībi, neviens tevi nenosoda. Vai tev darbojas gaisa kondicionieris? Vai dzinējs klauvē? Lieliski, turpini braukt.
Latvijā es to sapratu jau pirmajā nedēļā: šeit viss ir savādāk
Automazgātavas katru sestdienu
Pirmo mēnesi es īrēju dzīvokli blakus automazgātavai. Sestdienās tur bija rinda no desmit līdz piecpadsmit automašīnām. Ziemā. Februārī, kad ceļi ir sāls un līdz ceļiem dziļi dubļos. Cilvēki samaksāja tūkstoš pieci simti rubļu, aizbrauca tīrās, spīdīgās automašīnās — un pēc kilometra viss atgriezās normālā stāvoklī.
Es nevarēju pretoties un pajautāju kolēģim darbā: “Kāpēc jūs mazgājat savu automašīnu katru nedēļu?” Viņš uz mani paskatījās tā, it kā es būtu viņam jautājusi, kāpēc viņš tīra zobus. “Ko jūs ar to domājat, kāpēc? Lai tā labi izskatītos. Es ar to braucu.” “Bet pēc stundas tā atkal būs netīra.” “Nu un? Tagad tā ir tīra.”
Toreiz es to nesapratu. Man tas šķita absurdi — tērēt naudu un laiku kaut kam tādam, kas pēc stundas būtu bezjēdzīgs. Bet tad es sāku ievērot detaļas. Latvijā uz netīru automašīnu skatās citādi. Ne tā kā Amerikā. Tur netīra automašīna ir norma. Šeit tā ir zīme, ka īpašnieks ir atteicies no sevis. Automašīna ir jūsu pagarinājums. Netīra automašīna nozīmē, ka jūs nerūpējaties par sevi. Un tad sākās izpratne.
Stāsts par skrāpējumiem
Otra lieta, kas mani pārsteidza, bija attieksme pret skrāpējumiem. Mans kaimiņš autostāvvietā atrada skrāpējumu uz savām durvīm. Kāds bija uzsitis pa tām ar iepirkumu ratiņiem. Tā bija niecīga, apmēram trīs centimetrus liela. Tik tikko pamanāma. Es to pat nebūtu pamanījis. Viņš nedēļu bija drūms. Tad viņš devās tās nopulēt un iztērēja kaudzi naudas. Viņš atgriezās apmierināts – skrāpējums bija pazudis.
Es nevarēju pretoties: “Vai tas jums tiešām bija tik svarīgi?” “Protams. Es pārdodu automašīnu pēc diviem gadiem. Ar skrāpējumu viņi no gribēs cenu samazināt” Tieši tad es sapratu lielāko atšķirību.
Amerikā cilvēki pērk automašīnas uz desmit līdz piecpadsmit gadiem. Viņi brauc ar tām, līdz tās sabrūk. Skrāpējumi un iespiedumi ir daļa no automašīnas vēstures, tās rakstura. Kad pienāk laiks, viņi to vienkārši nodod metāllūžņos vai pārdod gandrīz par velti detaļās. Nevienam nerūp atlikušā vērtība.
Latvijā cilvēki pērk automašīnas uz trim līdz pieciem gadiem. Tad viņi to pārdod un iegādājas citu. Tātad, izskats ir ieguldījums. Tīra, bez skrāpējumiem automašīna tiek pārdota par dārgāku cenu. Dažreiz daudz dārgāk. Tāpēc sēdekļu pārvalki. Divslāņu grīdas paklājiņi. Aizsargplēve uz plastmasas paneļa. Es redzēju automašīnu, kurai pat stūre bija ietīta celofānā. Īpašnieks paskaidroja: “Lai tā nenodilst. Kad es to pārdošu, es to noņemšu, un tā būs kā jauna.”
Tā ir pavisam cita filozofija. Automašīna nav paredzēta dzīvošanai, tā ir paredzēta tālākpārdošanai.
Divdesmit minūšu iesildīšanās laiks
Ziemā es pamanīju vēl vienu dīvainību. No rīta automašīnas ir novietotas pagalmā ar ieslēgtiem dzinējiem. Tās vienkārši stāv tur un rūc. Piecpadsmit līdz divdesmit minūtes. Īpašnieki sēž mājās, dzer kafiju un skatās pa logu, kamēr automašīna iesilst. Amerikā tā nedara. Iekāp, iedarbini, pagaidi minūti un brauc. Mūsdienu dzinējiem nav nepieciešams ilgs iesildīšanās laiks; to mums mācīja autoskolā.
Es jautāju tam pašam kolēģim: “Kāpēc jūs iesildāt automašīnu divdesmit minūtes?” “Lai dzinējs ilgāk kalpotu. Mūsu ziemas ir aukstas, un eļļa sabiezē. Ja jūs uzreiz braucat ar slodzi, jūs varat sabojāt dzinēju pāris sezonās.”
“Bet ražotājs rokasgrāmatā saka, ka jums tas nav jāiesilda.” Viņš iesmējās: “Ražotājs ir Vācijā. Viņu ziemā ir plus pieci. Un šeit ir mīnus divdesmit. Pamēģiniet izbraukt ziemu bez iesildīšanas, un tad jūs man pateiksiet.”
Lasi vēl: Uz ”Whatsapp” man atnāca ziņa, ka jāmaksā 50 eiro par ”numura īri”: stāstu ar ko man tas beidzās
Es pārbaudīju — viņam bija taisnība. Latvijā ziemā automašīnas tiešām dzīvo ekstremālos apstākļos, kādus es nekad neesmu redzējis Kalifornijā. Un remonts šeit ir dārgs. Ļoti dārgs. Dzinēja nomaiņa var maksāt pat pusi no automašīnas cenas. Tāpēc latvieši iesilda, rūpējas par savām automašīnām un rūpējas par tām. Daudziem pat ir signalizācija ar tālvadības starteri — automašīna naktī automātiski iedarbojas ik pēc trim stundām, lai tā pilnībā nesasaltu.
