Nekad agrāk tik tuvu acīm un ausīm nav bijis tik daudz kārdinājumu, kā ir tagad. Tāpēc daudzi vecāki nelabprāt uz lielveikaliem iepirkties dodas kopā ar savām mazgadīgajām atvasēm, tomēr ne mazums ir arī tādu, kas paši ir kļuvuši par patērēšanas filozofijas upuriem un, izdabājot bērnu iegribām, kurām nav robežu, attiecībās ar bērniem iztrūkstošo kompensē ar mantu pirkšanu un milzīgām atlaidēm disciplīnas jautājumos.
Bez robežu ievērošanas nespēj pastāvēt neviena sabiedrība. Tās ir spēkā pat dzīvnieku pasaulē.
Liberālā pedagoģija robežu ierādīšanas jautājumā ir izrādījusies bezspēcīga. Par to ir vienisprātis daudzi, taču publiski nerunā, jo baidās, ka viņus ieskaitīs homofobos un atpakaļrāpuļos, ka stingrāku prasību izvirzīšana bērniem tiks vienādota ar vardarbību un bērnu tiesību pārkāpšanu. Politkorektums gan politikā, gan pedagoģijā ir kļuvis par slimīgu izdabāšanu.
Un tā nu, sapņojot par lielu un gaišu nākotni, bērniņi aug, kļūstot par garlaicības māktiem patērētājiem. Pieaugušie no izglītības iestāžu puses tiek terorizēti ar prasībām kaut kā īpaši ieinteresēt bērnus gan mācīties, gan strādāt. Sanāk, ka mācībām un darbam ir jākļūst par rotaļu, bet vecākiem un skolotājiem par rotaļniekiem, ja viņi to nespēj, skaitās caurkrituši. Taču dzīve nav un nekad nebūs atrakciju parks. Neviena darbavieta negaida uz rotaļām kāros. Daudzi jaunieši tikai tur pirmo reizi sastopas ar prasībām un disciplīnu un drīzi vien šādu darbavietu pamet.
Ilgstoša iegribu apmierināšana un lutināšana noslāpē gribu, neļauj attīstīties veselīgam pašnovērtējumam un veido narcistiskas, būtībā garīgi neveselas personas. Cilvēks gan fiziski, gan garīgi izļogās. Tā kā Latvijā īpaši zēniem ir maz iespēju iziet iniciāciju, nav brīnums, ka mums hroniski trūkst stipras gribas cilvēku, kuri spēj uzņemties atbildību ģimenē un valstī. Visos laikos cilvēku galvenais dzinējs ir bijis fiziskais un garīgais izsalkums, ko varēja remdēt vienīgi ar darbu un zināmu piepūli.
Tagad daudziem izsalkumu remdē ledusskapis, un viņi pat nejautā, kā tur viens vai otrs produkts ir nonācis. Fiziskā un garīgā aptaukošanās ilgtermiņā ir drauds nācijas un valsts pastāvēšanai.
Izrādās, plašo iespēju laikmetā nemaz nav viegli izaugt par pilnvērtīgu personību.
Pirms dažām dienām es vēroju, kā manā pilsētā vasaras brīvlaikā pieci labi noauguši skolas puiši, acīmredzot komunālā dienesta salīgti, bariņā sastājušies, no tilta metāla margām nesteigdamies berž nost rūsu un tērzē par to, ko kurš par nopelnīto pirks. Nodomāju – rūsa jāberž nost ne tikai no tilta margām.
Anda Līce
