Reti nākas dzīvē lasīt tik labas intervijas, ka pēc tam vēl ilgi nākas aizdomāties. Ilgi vēl nakas savās domās “pārcilāt” visus domu graudus, kurus atnesusi intervijas sniegtā informācija. Viena no šādām intervijām, ir Vijas Beinertes veiktā intervija ar Andreju Mediņu laikrakstā Latvijas avīze un portālā la.lv.
Publicējam mazu daļu šīs intervijas (pilnās intervijas links būs atrodams šī raksta galā)
Priesteris un Afganistānas kara veterāns. Mīnu laukā noslēdzis derību ar Dievu, kalpojis misijā Kalkutā, kopjot spitālīgos, Bruknas muižā nodibinājis atkarībās nonākušo atdzimšanas komūnu, Bārbelē – jauno tēvu skolu, Vecumniekos – oratoriju jeb sociālo māju dažādu paaudžu grūtdieņiem. Tiešs, runā bez aplinkiem, rīkojas un iedvesmo, tracina, sajūsmina, liek brīnīties. Viņa vārds ir ANDREJS MEDIŅŠ.
Jau ilgāku laiku kā vienu no mūsu sabiedrības galvenajām problēmām es redzu infantilismu. Tāds bāreņu tautas sindroms. Taču bārenis var būt bērns vai pusaudzis. Pieaudzis cilvēks ir vīrs, tēvs, vadonis, varonis. Vai arī tev ir līdzīga sajūta?
Precīzi! Darbojoties ar atkarīgajiem Bruknā, esmu sapratis, ka problēmu sakne ir nevis bērnos, bet vecākos, viņu aprobežotajā, infantilajā domāšanā. Tas, ka sabiedrībā nav tēvu – nav līderu, nav svēto –, vairo iekšējas sāpes un ciešanas, velk bezcerībā. Vecāki grib, lai bērns noticētu murgam, ka tad, kad būs daudz naudas, viņi būs laimīgi.
Taču laime nemājo naudā, bet laikā, ko veltījam viens otram.
Tā vietā, lai mīlētu, vecāki atpērkas. Un tad izrādās, ka desmit vai vienpadsmit gadu vecam puikam tēvs un māte vairs nav autoritāte. Vecāki netiek galā, ved puiku pie manis uz Bruknu, jo domā, ka problēma ir bērnā. Bet problēma ir vecākos pašos. Tāpēc pirms trim gadiem nolēmu izveidot jauno tēvu skolu, kur puikām būtu ļauts pieaugt un nobriest, lai viņi varētu kļūt par tēviem šā vārda patiesā nozīmē. Mans iepriekšējo divdesmit četru gadu darbs ar atkarībniekiem – alkoholiķiem, azartspēlniekiem, narkomāniem – rāda, ka viņu galvenā problēma ir nevis atkarība, bet tas, ka viņiem nav tēva. Nav dzīvē bijis ko satvert, ko uzsūkt sevī, no kā mācīties, kam sekot, kam gribēt līdzināties.
Kas Bārbeles skolā ir tāds, kā citās skolās nav?
Puikām skolā nav mobilo telefonu. Mūsu skolā puikas mācās ne tikai grāmatu zinības, bet arī dzīvi, mācās radīt māju sajūtu, uzņemties atbildību, iepazīst pienākumu.
Kāpēc vairumam jauniešu viss ir piegriezies? Jo viņu vecāki ir garlaicīgi un neinteresanti, gluži tāpat kā skola. Pašreizējā izglītības sistēma, ko plāno, vada, virza un īsteno sievietes, ir radīta meitenēm. Sajūtas, kas tik ļoti nepieciešamas puikām, sistēma vienkārši izkastrē.
Lasi arī: Kā viņi līdz kaut kam tādam aizdomājās? Sacerējumu tēmas pagājušā gadsimta sākumā
Puikam vajag uzkāpt kokā, reizēm arī nokrist no tā, riskēt, izjust piedzīvojuma garšu un asumu, pārvarēt bailes, izbaudīt uzvaras prieku. Tas viss ir atņemts. Ko tad brīnāmies, ka deviņgadīgs puika vai nu pasūta vecākus, vai piesola izdarīt pašnāvību! Viņš nekam šajā dzīvē neredz jēgu. Vecāki vai nu kā maukas ir pārdevušies naudas pelnīšanai, vai pārtiek no pabalstiem un bēdas slīcina alkoholā.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Tevi noteikti interesēs
- Kāpēc eiropieši nekad nevēdina savas mājas, pat ja tajās ir ļoti smacīgs gaiss: naudas taupīšanai ar to nav nekāda sakara
- Primadonna Alla Pugačova un viņas vīrs Maksims Galkins atkal pārceļas: iegādājušies vēl vienu jaunu villu – zināms, kur viņi tagad dzīvos
- Ja tavā priekšā apstājas automašīna ar ieslēgtām tālās gaismas lukturiem – nekavējoties brauciet prom
- Rīdzinieks pārcēlās uz nomaļu, sen aizmirstu ciematiņu Latvijas dziļākajos laukos un pamatīgi to nožēloja: stāstu kāpēc
- Īpašnieks, izliekoties par parastu viesi, ieradās savā kafejnīcā: stāstu, kāds bija viņa nolūks
- “Tu taču visu dienu mājās sēdi!”: uzskata mana vīramāte un biju spiesta “skaidroties”, kāpēc katru dienu nevāru Edgaram boršču








