Andrejs Mediņš: Problēmu sakne ir nevis bērnos, bet vecākos – viņu aprobežotajā, infantilajā domāšanā

Pelnītāji drīz vien varēs to naudu sev kaut kur iespraust, taču bērnu uzticību viņi ar to neatgūs. Gluži tāpat kā vaimanātāji. Jo bērnam ir vajadzīgs tēvs. Tagad vajadzīgs. Un arī kopā pavadītais laiks ir vajadzīgs tagad, nevis kādreiz.

Pamatā viņi nāk no šķirtām ģimenēm, kur labākajā gadījumā māmiņa ir mēģinājusi kompensēt tēva trūkumu. Taču, lai cik ļoti māte censtos, viņa nav spējīga aizstāt tēvu. Kopienā to labi var redzēt – tā vietā, lai mēģinātu izprast sevi, vīrietis meklē kādu, kas apčubinātu un appuišotu viņa vājumu. Vairumam atkarīgo nav pārcirsta nabassaite ar māmiņu žēlotāju, kas turklāt vienmēr ir gribējusi viņu kontrolēt. Dēlam nācās pakļauties un atrast veidu, kā vieglāk paciest aizliegumu būt patstāvīgam un dzīvot savu dzīvi. Iznākumā – sačakarēts mūžs kā tradīcija, kas pāriet no paaudzes paaudzē, jo tāds dēls arī sievā meklē māti žēlotāju un kontrolieri.

Kungs saka, ka bērnus par tēvu grēkiem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam, bet tiem, kas Viņu mīl un Viņa baušļus tur, dara labu līdz tūkstošajam augumam. Te atklājas skarbās tradīcijas sakne: netiek jau runāts par sodu, bet par piemeklējumu, par cēloņseku mezgliem, ko vecāki paši sasien un tad vēl savelk tā labi cieši.

Tāpēc jauno tēvu skolā mēs ieaudzinām svētuma vērtības un spēju atklāt savu unikalitāti, satvert debesis un likt lietā visu, ko Dievs mums ir devis. Tāpēc mums ir droni un aviācija ar trenažieriem un simulatoriem, skrejceļu un reālu planieri, mums ir dzīvnieki, putni, siltumnīcas un ābeļdārzs, jo puikām to visu vajag. Mums ir dzīva dzīve. Puikas mežā taisa štābiņu, viens pat ir sadabūjis no tēva “buržuiku”, lai štābiņš, kas uzcelts koka galā, būtu apsildāms. Mēs, pieaugušie, tur neiejaucamies, tā ir viņu pasaule. Tāpēc puikas raujas uz skolu un nedēļas nogalēs nemaz tik ļoti negrib braukt mājās. Šeit daudz kas no viņiem tiek prasīts, bet daudz kas arī tiek atļauts, dots, uzticēts.

Vai arī skolas bērni nāk no nelabvēlīgām ģimenēm?

Nē, nē! Viens no mūsu galvenajiem noteikumiem – skolā var mācīties tikai tie puikas, kam tēvs gatavs vienu diennakti nedēļā dzīvot skolā un darboties kopā ar visiem. Katru dienu skolā ir jābūt diviem tēviem – viņi iesaistās procesā.

Pastāsti vairāk par aviāciju tavā skolā!

Dievs ir piespēlējis mums labus draugus un domubiedrus. Mēs strādājam ar mazo aviāciju. Sākam ar trenažieriem un simulatoriem, meklējam risinājumu iespējai lidot. Lietuvā puika var lidot ar planieri no trīspadsmit gadu vecuma, vadīt lidmašīnu no četrpadsmit gadiem, bet Latvijā – tikai no astoņpadsmit. Pie mums pusaudzis var smēķēt, durties, pīpēt zāli, lietot spaisu un uztaisīt bērnu, bet nedrīkst lidot. Nav jābrīnās, ka ielas pilnas ar mazgadīgiem atkarībniekiem, jo nav jau ko piedāvāt vietā.

Mans vectēvs mēdza teikt, ka viens no svarīgiem problēmu risināšanas instrumentiem ir disciplīna. Cik zinu, Bruknā tavi trīs lietu kārtības vaļi ir darbs, liturģiskā prakse un askēze. Vai līdzīgi ir arī skolā?

Esmu vienisprātis ar Raimondu Paulu: kamēr skolās neatgriezīsim disciplīnu, nekur netiksim. Kas bērnam palīdz neapjukt? Skaidra lietu kārtība. Vairums ļaužu baidās no vārda “disciplīna”, tāpēc es saku “lietu kārtība”.

Bruknā mūsu lietu kārtība ir šāda: sešos ceļamies, 6.10, uzmetuši halātus uz plikas miesas, skrienam uz Iecavas upi. Ziema vai vasara – diena sākas ar atmošanos. Ir svarīgi sajust, ko ūdens dod ķermenim, asinsspiedienam, apziņai, visam, kas nodzerts un samaitāts. Ja grib dzīvot Bruknā, tas jāpieņem. Ir tādi, kas pirmās trīs dienas skatās, kā pārējie ar prieku metas ūdenī, līdz arī paši sāk. Vai aizmūk.

Zinu no pieredzes – rīta pelde kļūst par pozitīvu atkarību, no kuras katra tava ķermeņa šūna gavilē priekā.

Tur jau tā lieta! Kamēr neesmu pabijis Iecavas upē, neesmu pamodies. Pēc peldes 6.30 visi dodamies uz baznīcu, kur ir breviārs, rožukronis vai svētā mise. Viss tiek svinēts vairāk nekā stundu. Tad mums ir kopīgas ģimeniskas brokastis. Mēs šeit vienmēr ēdam kopā, arī tad, ja kādam nav ēstgribas, jo mēs neesam pie galda, lai ēstu, bet tāpēc, lai būtu kopā. Pie galda tiek izrunātas visas lietas un sadalīti darbi. Tagad tu te neredzi daudzus, visi ir izkusuši milzīgajā teritorijā – kāds būvē angāru, kāds būvē rotondu, kāds liek amatu mājai grīdas, visi kaut ko dara un ir prom līdz pulksten diviem. Tad skanēs zvani, kas aicina uz pusdienām. Pie galda mēs kopā lūdzamies, paēdam, katrs pastāsta, kā kuram klājies, kas savu darbu jau paveicis, kam vajadzētu kādu palīgu. Viņi jau paši sāk projektēt un plānot dzīvi. Īpaši pēdējā laikā, kad es pats nevaru būt visu laiku klāt, jo ir skola un Vecumnieki. Man patīk Bruknas veselīgā dzīve, kur cilvēki mācās noreibt no ikdienas, no attiecībām, no tā, ka pamazām atgūst spēju būt radītājam. Te kļūst par tiem, kas rada. Viss, kam mēs pieskaramies, pārtop, mainās, pieaug, attīstās. Ar to mēs te nodarbojamies. Bet sākas viss ar upīti, ar rūdīšanos, ar spēju nostāties pret sevi.

Ar lēmumu: kas būs noteicējs – atkarība vai gribas avots manis paša sirdī?

Tieši tā! Tu labi pateici – gribas avots! Un vēl tu pieminēji askēzi. Arī tā ir svarīga. Sabiedrība ir kļuvusi slima, tik slima, ka pieticības jēdziens tai jau ir svešs. Cilvēki vairs neprot priecāties par to, kas viņiem ir. Tikai skumst par to, kā nav. Un trakākais, ka tajā tiek iesaistīti bērni. Daudzi jaunieši saka, ka viņi nekad nestrādāšot. Es arī nestrādātu, ja redzētu divus slimus vecākus, kas dienu no dienas ir noņēmušies pa darbiem, kas tiem nedod ne prieka, ne gandarījuma.

Cilvēki kā jukuši dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, tā vietā, lai meklētu to, ko nevar pazaudēt. Nesen rakstīju: vienam laiks ir nauda, citam – žēlastība, kas mums dota līdz ar izredzi un mūžību.

Jā! Mūžības dimensija ir tā, kas visu satur kopā. Pirms dažām dienām atved pie manis tēvs puiku – netiekot ar viņu galā, šis gribot taisīt pašnāvību. Zēnam vienpadsmit gadu. Saku: pastāsti man par nāvi! Puika sāk runāt, un vārdi plūst kā no pārpilnības raga. Un tad es saku tēvam: redzi, tu esi pie manis atbraucis, jo tev šķiet, ka tavam bērnam ir problēmas ar domāšanu, ka viņš ir pārspēlējis jēgu datorspēlēs. Bet viņš, atšķirā no tevis, ir brīvs, viņš tic nemirstībai, kurpretim tu netici nekam. Tev vieglāk bija iedot bērnam datorspēles, lai tu tiktu no viņa vaļā. Tu negribēji viņam veltīt savu laiku. Tagad viņš šo jautājumu ir atrisinājis – viņam nav bail nomirt.

Es te nesen vienam tēvam jautāju: kāpēc tu strādā divos darbos? Šis saka: lai mums nekā netrūktu. Jautāju: vai tavs tēvs tev kaut ko atstāja mantojumā? Nē, viņš saka, neatstāja vis. Tad kāpēc tu brīnies, ka tavs bērns domā par pašnāvību? Tu dari visu, lai iedotu viņam to, kas tev pašam netika iedots, bet bez kā tu tomēr spēji iztikt, un nedari neko, lai viņš saņemtu to, kas viņam ir vajadzīgs vairāk par visu. Tavam bērnam pietrūkst tevis. Tava laika.

Trakums jau tas, ka vairums vecāku nav gatavi mainīties, grib, lai mainās bērni. Ne viņi paši glezno, ne dzied, ne spēlē kādu instrumentu, taču bērnus izdzen bez žēlastības – sporta skola, mūzikas skola, mākslas skola. Un tad es vienā brīdī apskaišos un saku: bērni, jums nav nekas jādara, ja arī jūsu vecāki to nedara! Nevar nepilnīgi vecāki uztaisīt pilnīgus bērnus.

Tēva daba – tas ir būt radošam. Nevis atreferēt, bet radīt. Bērnam ir svarīgi redzēt, ka tēvs skrien, dzied, lido, aizrauj. Protams, daudzi vecāki ir gatavi maksāt, lai tikai pašiem nebūtu jānodarbojas ar saviem bērniem. Bet mums nevajag, lai maksā, mums vajag, lai dzīvo. Tāpēc mūsu skolā visi visu dara kopā – gan bērni, gan skolotāji, gan tie tēvi, kas te uz maiņām dežurē. Un labākās dienas ir tās, kad kāds no tēviem ir paņēmis līdzi arī savu tēvu.

Pilnu interviju varat izlasīt portālā la.lv, spiežot ŠEIT