Andrejs sajuta kā viņa acis piepildās asarām, viņš pagriezās un devās uz izeju
-Nenosargāji mūsu Taņu, un mēs nenosargājām, – gluži kā aizmirstībā sacīja Taņas mamma.
Andrejs aizgriezās.
-Kāpēc paņēma pirkstu nospiedumus?
-Viņu izsludināja meklēšanā. Kāds kauns.
-Izstāstiet man, lūdzu. Es nevienam neko neteikšu, – lūdzās Andrejs.
-Mēs gatavojām Taņu skolai, devāmies uz veikalu pēc kladēm, pildspalvām, zīmuļiem, pat nopirkām skolotājai ziedu pušķi, bet vakarā viņa saka: “Es iziešu uz 5 minūtēm.” Bet pēc divām stundām zvans: “Mammu, es aizbraucu, nevaru pateikt kur.” Es viņai teicu: “Taņa, vai tu esi traka? Tev rīt jāiet uz skolu!” Bet viņa nolika klausuli. Un vairs nekādu ziņu. Mēs devāmies uz policiju, iesniedzām meklēšanā, vēl viņi negribēja iesniegumu pieņemt. Tad nāca, visu izjautāja, ņēma pirkstu nospiedumus.
-Jūs policijai par Mišu stāstījāt?
-Pastāstījām, tikai mēs par viņu neko lāgā nezinām.
-Piedodiet man, tante Ļuba, ka es Taņu nenosargāju.
-Nu kā gan tu nosargāsi, sirdij nepavēlēsi… Bet muļķe kaut kāda, to pat prātam nav iespējams apjaust… Iešu apgulties, Andrej. Visu labu.
-Uzredzēšanos!
Andrejs izgāja kāpņu telpā tādā stāvoklī, it kā viņš būtu ar karstu ūdeni apliets.
Viņš tur tā stāvēja un skatījās sienā nekustoties.
Kā Taņa varēja tā izdarīt? Taņa, kura labi mācījās, pārdzīvoja par atzīmēm, mīlēja lasīt, bija pieticīga, mīļa. Kā viņa varēja visu pamest un aizbraukt? Un vai varēja? Varbūt tas viss nav taisnība? Viņi to izdomāja, lai atbrīvotos no manis? Lai es nenāktu, netraucētu? Bet vai var tik ātri pārvest uz citu skolu? – domāja Andrejs.
Andrejs aizgāja pie skolas direktora, prasīja, vai Taņa ir izņēmusi dokumentus.
Direktors sākumā Andrejam atbildēja, ka nevar viņam sniegt šādu informāciju, bet, redzot, cik nolemti viņš dodas uz izeju, sacīja, ka viņa nekur nav pārgājusi.
Tātad, patiešām pati aizbraukusi. Bet kā var aizbraukt ar mazpazīstamu cilvēku? Taņai taču vienmēr viss gāja pēc plāna.
-Andrej, pēc skolas, kur tu plāno stāties? – vaicāja Taņa.
-Nezinu, vēl neesmu par to domājis.
-Kā neesi domājis? Palikuši tikai trīs gadi līdz tam brīdim. Taču jāzina, kuriem priekšmetiem veltīt vairāk laika.
-Kur nu vēl vairāk? Ar mūsu mājas darbiem vienkārši nav iespējams mācīties vairāk, mēs jau tā visu laiku mācāmies. Bet tu tātad esi izlēmusi, par ko gribi kļūt?
-Jā, izlēmu. Par literatūras skolotāju.
-Nebūs garlaicīgi strādāt par skolotāju?
-Tu ko! Protams, nē! Tas taču ir tik svarīgi, nodot bērniem pareizu skatu uz kultūras mantojumu.
Taņa ļoti daudz lasīja, viņa izlasīja visu Dostojevski un ar nepacietību gaidīja, kad to vajadzēs lasīt skolā.
Un ko tagad? Kā es lasīšu skolā Dostojevski bez Taņas? – Andrejs domāja, ka, jo ilgāk viņš neredzēs Taņu, jo visam būs mazāka jēga. – Ja vien zinātu, kur viņa ir! Es uzreiz tur aizbrauktu. Un nav svarīgi, kas mani tur gaidītu…
Tajā pašā laikā laimīgā Taņa skatījās pa vilciena logu. Līdzās sēdēja Miša. Un vairāk Taņai neko nevajadzēja…
Turpinājums sekos.