Deviņus gadus es pavadīju pilnīgā vientulībā, un jāsaka, ka ar laiku pie tā pat pierod. Ne pēc pašas gribas — vienkārši tā dzīvē salikās visi punkti uz “i”, bet tad es satiku viņu
Pāris neveiksmīgi un diezgan grūti mēģinājumi sākt visu no jauna, un kādā vakarā es stingri nolēmu: pietiek. Dzīvoju tikai sev, nekādu sarežģītu attiecību, nekādu nepamatotu cerību un, pats galvenais, nekādu jaunu vilšanos. Draugi reizēm pasēdēšanās par mani pajokoja: “Vai tad tu, vecīt, esi devis klusējošu vientulības solījumu?” Es parasti tikai pasmaidīju un atbildēju: “Vienkārši esmu ļoti noguris no visām tām spēlēm, ko cilvēki spēlē.”
Bet tad, kad es to vismazāk gaidīju, es satiku Sarmīti. Viņai bija piecdesmit pieci gadi, man — piecdesmit astoņi, laiks, kad dzīve it kā paliek lēnāka. Mēs iepazināmies laikmetīgās mākslas izstādē — abi bijām atnākuši vieni, abi nejauši apstājāmies pie vienas un tās pašas dīvainas gleznas, un abi pilnīgi vienlaicīgi skeptiski nošņācāmies par mākslinieka ieceri. Mēs saskatījāmies un sākām sarunāties, sākumā par krāsām, tad par dzīvi.
Pēc trim mēnešiem es ar pārsteigumu sapratu: es atkal spēju just to patīkamo satraukumu krūtīs. Savukārt pēc pusgada viņa kādā vakarā, malkojot tēju, palūdza man tādu palīdzību, ko es nevarēju atbalstīt un man viss kļuva skaidrs — un tajā mirklī viss skaistais sabruka kā kāršu namiņš.
Kā es izlēmu par labu attiecībām pēc deviņu gadu pauzes
Pirmais randiņš, lai cik dīvaini tas nebūtu, bija patiešām mulsinošs. Es uztraucos kā nepieredzējis pusaudzis pirmajā ballē. Vismaz pusstundu mērīju un izvēlējos kreklu, beigās vienalga kavēju, jo ceļā trīsreiz mainīju maršrutu, lai tikai nebūtu jāstāv korķos un neizskatītos pēc nepunktuāla cilvēka. Tas patiesībā ir diezgan smieklīgi, kad tev ir gandrīz sešdesmit gadu, bet tu joprojām baidies izskatīties neinteresants vai neveikls.
Sarmīte izrādījās apbrīnojami viegli komunicējams cilvēks, bez jebkādām “drāmām”. Viņa stāstīja dažādus dzīves stāstus ar lielisku humoru, nekad nesūdzējās par likteni un, kas bija svarīgi, neizjautāja mani par bankas kontu vai algu. Mēs stundām ilgi apspriedām izlasītās grāmatas, redzētās filmas un sapņu ceļojumus. Es beidzot atslābu pirmo reizi daudzu, daudzu gadu laikā.
Pēc mēneša mēs sākām tikties jau pavisam regulāri, gandrīz katru otro dienu. Teātris, kino apmeklējumi, garas pastaigas pa kluso, vakara pilsētu, kad ielas ir pustukšas. Es pēkšņi atkal atcerējos, kā tas īsti ir — turēt kādu mīļu cilvēku pie rokas. Kā tas ir — pamosties no rīta un pirmajā mirklī domāt nevis par darbiem, bet par citu cilvēku. Likās, ka es beidzot esmu iznācis gaismā un pamodies no ļoti ilga un auksta ziemas miega.
Pirmie trauksmes zvani
Sarmīte savās sarunās arvien biežāk pieminēja meitu. Viņai ir trīsdesmit divi gadi, strādā par menedžeri lielā uzņēmumā, bet joprojām īrē dzīvokli svešā mājā. Viņa dzīvo kopā ar vīru, un abi jau gadiem it kā krāj naudu savam personīgajam mājoklim. Sākumā tie visi bija tikai vienkārši stāsti un detaļas no viņu ikdienas dzīves. Taču vēlāk tajos sāka parādīties tāda kā skumja nožēla un uzsvērta līdzjūtība:
— Nabaga meitene, tik milzīgu naudu katru mēnesi viņi vienkārši atdod par īri. Bet dzīvokļu cenas tirgū aug daudz ātrāk, nekā viņi ar savām algām spēj sakrāt pirmajai iemaksai. Es tikai iejūtīgi māju ar galvu un klausījos. Sapratu — jaunajiem mūsdienās tiešām ir grūti izsisties. Es pats tam savulaik biju gājis cauri, strādājot divos darbos.
Reiz mēs vakariņojām trijatā kādā mājīgā restorānā — es, Sarmīte un viņas meita Zane. Zane likās patīkama meitene, ļoti pieklājīga un smaidīga. Bet saruna kaut kā pārāk dabiski un it kā nejauši pati no sevis atkal novirzījās uz nekustamā īpašuma tēmu.
— Un cik sen jūs vispār pazīstat manu mammu? — Zane starp citu pajautāja.
— Pusgadu jau būs, — es mierīgi atbildēju.
— Tas ir forši, jo mamma tik tiešām ļoti sen bija viena un skuma.
Pēc tam mēs ilgi parunājām par cenām, par nepielūdzamajiem kredītiem un par to, cik necilvēcīgi grūti šobrīd ir jaunajām ģimenēm. Es tajā brīdī tam nepievērsu nekādu īpašu nozīmi. Nu, parunājāmies par aktuālām problēmām, kas tur tāds liels?
Bet tikai tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu: tā nebija parasta saruna, tā bija mērķtiecīga izlūkošana.
Kad lūgums izskanēja tieši pierē
Pēc nedēļas mēs ar Sarmīti lēnām atgriezāmies no ciemošanās pie viņas vecās draudzenes. Viņa bija neparasti labā garastāvoklī, visu ceļu pļāpāja par sīkumiem. Un tad viņa pēkšņi apstājās tieši ielas vidū un teica:
— Klausies, man tev ir viens ļoti nopietns lūgums.
Es momentā saspringu, pat pats nezinot kāpēc. Kaut kas viņas balsī un tonī likās pārāk svinīgs un nopietns.
— Tu taču zini, kāda ir situācija ar Zani. Viņiem ir neizsakāmi grūti sakrāt tam dzīvoklim. Bet tu taču esi turīgs vīrietis, tev pieder divi dzīvokļi un uzkrājumi. Varbūt tu varētu kaut kā palīdzēt? Nu, piemēram, kļūt par galvotāju viņu hipotēkai. Vai arī vienkārši nedaudz ieguldīt viņu pirmajā iemaksā.
Es burtiski apstājos ielas vidū un mēmi paskatījos uz viņu:
— Tu to saki nopietni?
— Protams, ka nopietni. Mēs taču esam jau veselu pusgadu kopā, tas nav maz. Ja mūsu attiecības ir pa īstam, kāpēc gan tu nevarētu izpalīdzēt manai ģimenei?
Es sajutu, kā sirds sāk pukstēt straujāk un iekšā viss burtiski sastingst no nepatikas.
— Sarmīte, mēs tiekamies tikai pusgadu. Mēs pat vēl nedzīvojam kopā vienā mājā. Un tu tagad nopietni prasi man ieguldīt manu dzīves darbu un naudu tavas meitas dzīvoklī?
Viņa par šādu reakciju patiesi brīnījās:
— Nu, un kas tur būtu tāds īpašs? Tu taču esi vīrietis. Tev tā nevajadzētu būt problēmai.
Lūk, tieši šī frāze — “tu taču esi vīrietis” — pabeidza šīs attiecības manās acīs galīgi un neatsaucami.
Nopirku māju attālā ciematā Sēlijā, biju laimīgs pirmos trīs gadus, tad apsēdos un veicu aprēķinus
Ko es atbildēju
Atlikušo ceļu līdz viņas mājai mēs nogājām pilnīgā klusumā. Pie pašas kāpņu telpas es beidzot saņēmos un teicu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
