Deviņus gadus es pavadīju pilnīgā vientulībā, un jāsaka, ka ar laiku pie tā pat pierod. Ne pēc pašas gribas — vienkārši tā dzīvē salikās visi punkti uz “i”, bet tad es satiku viņu
Pāris neveiksmīgi un diezgan grūti mēģinājumi sākt visu no jauna, un kādā vakarā es stingri nolēmu: pietiek. Dzīvoju tikai sev, nekādu sarežģītu attiecību, nekādu nepamatotu cerību un, pats galvenais, nekādu jaunu vilšanos. Draugi reizēm pasēdēšanās par mani pajokoja: “Vai tad tu, vecīt, esi devis klusējošu vientulības solījumu?” Es parasti tikai pasmaidīju un atbildēju: “Vienkārši esmu ļoti noguris no visām tām spēlēm, ko cilvēki spēlē.”
Bet tad, kad es to vismazāk gaidīju, es satiku Sarmīti. Viņai bija piecdesmit pieci gadi, man — piecdesmit astoņi, laiks, kad dzīve it kā paliek lēnāka. Mēs iepazināmies laikmetīgās mākslas izstādē — abi bijām atnākuši vieni, abi nejauši apstājāmies pie vienas un tās pašas dīvainas gleznas, un abi pilnīgi vienlaicīgi skeptiski nošņācāmies par mākslinieka ieceri. Mēs saskatījāmies un sākām sarunāties, sākumā par krāsām, tad par dzīvi.
Pēc trim mēnešiem es ar pārsteigumu sapratu: es atkal spēju just to patīkamo satraukumu krūtīs. Savukārt pēc pusgada viņa kādā vakarā, malkojot tēju, palūdza man tādu palīdzību, ko es nevarēju atbalstīt un man viss kļuva skaidrs — un tajā mirklī viss skaistais sabruka kā kāršu namiņš.
Kā es izlēmu par labu attiecībām pēc deviņu gadu pauzes
Pirmais randiņš, lai cik dīvaini tas nebūtu, bija patiešām mulsinošs. Es uztraucos kā nepieredzējis pusaudzis pirmajā ballē. Vismaz pusstundu mērīju un izvēlējos kreklu, beigās vienalga kavēju, jo ceļā trīsreiz mainīju maršrutu, lai tikai nebūtu jāstāv korķos un neizskatītos pēc nepunktuāla cilvēka. Tas patiesībā ir diezgan smieklīgi, kad tev ir gandrīz sešdesmit gadu, bet tu joprojām baidies izskatīties neinteresants vai neveikls.
Sarmīte izrādījās apbrīnojami viegli komunicējams cilvēks, bez jebkādām “drāmām”. Viņa stāstīja dažādus dzīves stāstus ar lielisku humoru, nekad nesūdzējās par likteni un, kas bija svarīgi, neizjautāja mani par bankas kontu vai algu. Mēs stundām ilgi apspriedām izlasītās grāmatas, redzētās filmas un sapņu ceļojumus. Es beidzot atslābu pirmo reizi daudzu, daudzu gadu laikā.
Pēc mēneša mēs sākām tikties jau pavisam regulāri, gandrīz katru otro dienu. Teātris, kino apmeklējumi, garas pastaigas pa kluso, vakara pilsētu, kad ielas ir pustukšas. Es pēkšņi atkal atcerējos, kā tas īsti ir — turēt kādu mīļu cilvēku pie rokas. Kā tas ir — pamosties no rīta un pirmajā mirklī domāt nevis par darbiem, bet par citu cilvēku. Likās, ka es beidzot esmu iznācis gaismā un pamodies no ļoti ilga un auksta ziemas miega.
Pirmie trauksmes zvani
Sarmīte savās sarunās arvien biežāk pieminēja meitu. Viņai ir trīsdesmit divi gadi, strādā par menedžeri lielā uzņēmumā, bet joprojām īrē dzīvokli svešā mājā. Viņa dzīvo kopā ar vīru, un abi jau gadiem it kā krāj naudu savam personīgajam mājoklim. Sākumā tie visi bija tikai vienkārši stāsti un detaļas no viņu ikdienas dzīves. Taču vēlāk tajos sāka parādīties tāda kā skumja nožēla un uzsvērta līdzjūtība:
— Nabaga meitene, tik milzīgu naudu katru mēnesi viņi vienkārši atdod par īri. Bet dzīvokļu cenas tirgū aug daudz ātrāk, nekā viņi ar savām algām spēj sakrāt pirmajai iemaksai. Es tikai iejūtīgi māju ar galvu un klausījos. Sapratu — jaunajiem mūsdienās tiešām ir grūti izsisties. Es pats tam savulaik biju gājis cauri, strādājot divos darbos.
Reiz mēs vakariņojām trijatā kādā mājīgā restorānā — es, Sarmīte un viņas meita Zane. Zane likās patīkama meitene, ļoti pieklājīga un smaidīga. Bet saruna kaut kā pārāk dabiski un it kā nejauši pati no sevis atkal novirzījās uz nekustamā īpašuma tēmu.
— Un cik sen jūs vispār pazīstat manu mammu? — Zane starp citu pajautāja.
— Pusgadu jau būs, — es mierīgi atbildēju.
— Tas ir forši, jo mamma tik tiešām ļoti sen bija viena un skuma.
Pēc tam mēs ilgi parunājām par cenām, par nepielūdzamajiem kredītiem un par to, cik necilvēcīgi grūti šobrīd ir jaunajām ģimenēm. Es tajā brīdī tam nepievērsu nekādu īpašu nozīmi. Nu, parunājāmies par aktuālām problēmām, kas tur tāds liels?
Bet tikai tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu: tā nebija parasta saruna, tā bija mērķtiecīga izlūkošana.
Kad lūgums izskanēja tieši pierē
Pēc nedēļas mēs ar Sarmīti lēnām atgriezāmies no ciemošanās pie viņas vecās draudzenes. Viņa bija neparasti labā garastāvoklī, visu ceļu pļāpāja par sīkumiem. Un tad viņa pēkšņi apstājās tieši ielas vidū un teica:
— Klausies, man tev ir viens ļoti nopietns lūgums.
Es momentā saspringu, pat pats nezinot kāpēc. Kaut kas viņas balsī un tonī likās pārāk svinīgs un nopietns.
— Tu taču zini, kāda ir situācija ar Zani. Viņiem ir neizsakāmi grūti sakrāt tam dzīvoklim. Bet tu taču esi turīgs vīrietis, tev pieder divi dzīvokļi un uzkrājumi. Varbūt tu varētu kaut kā palīdzēt? Nu, piemēram, kļūt par galvotāju viņu hipotēkai. Vai arī vienkārši nedaudz ieguldīt viņu pirmajā iemaksā.
Es burtiski apstājos ielas vidū un mēmi paskatījos uz viņu:
— Tu to saki nopietni?
— Protams, ka nopietni. Mēs taču esam jau veselu pusgadu kopā, tas nav maz. Ja mūsu attiecības ir pa īstam, kāpēc gan tu nevarētu izpalīdzēt manai ģimenei?
Es sajutu, kā sirds sāk pukstēt straujāk un iekšā viss burtiski sastingst no nepatikas.
— Sarmīte, mēs tiekamies tikai pusgadu. Mēs pat vēl nedzīvojam kopā vienā mājā. Un tu tagad nopietni prasi man ieguldīt manu dzīves darbu un naudu tavas meitas dzīvoklī?
Viņa par šādu reakciju patiesi brīnījās:
— Nu, un kas tur būtu tāds īpašs? Tu taču esi vīrietis. Tev tā nevajadzētu būt problēmai.
Lūk, tieši šī frāze — “tu taču esi vīrietis” — pabeidza šīs attiecības manās acīs galīgi un neatsaucami.
Ko es atbildēju
Atlikušo ceļu līdz viņas mājai mēs nogājām pilnīgā klusumā. Pie pašas kāpņu telpas es beidzot saņēmos un teicu:
— Sarmīte, es tīri cilvēciski saprotu, ka tu gribi palīdzēt savai meitai. Jebkura māte to no sirds gribētu. Bet es neesmu gatavs un neesmu parādā ieguldīt savu naudu svešā ģimenē. Mēs ar tevi vēl patiesībā nemaz tik labi nepazīstam viens otru, lai spertu tādus soļus.
Viņa sarauca pieri un viņas skatiens kļuva ass:
— Tas nozīmē, ka tu man vienkārši atsaki?
— Jā, es atsaku šādu lūgumu.
— Tātad šīs attiecības tev nemaz nav bijušas nopietnas, ja vari tik viegli noskatīties uz mūsu bēdām.
— Tieši otrādi, Sarmīt. Tieši tāpēc, ka tās man bija nopietnas, es negribu un negrasos tās būvēt uz naudas un aprēķina pamata.
Viņa bez vārda pagriezās, aizcirta durvis un aizgāja. Kopš tās dienas mēs vairs neesam ne tikušies, ne sazvanījušies.
Ko es sapratu pēc šī stāsta
Vairākas dienas es mājās viens pats analizēju katru mūsu sarunu un visu, kas notika. Un nonācu pie skaidriem secinājumiem. Pirmkārt: nobriedušās attiecībās cilvēki gandrīz vienmēr ienāk ar savu iepriekšējo “bagāžu” — pieaugušiem bērniem, bijušajiem laulātajiem un dažādām finansiālām saistībām. Tas ir pilnīgi normāli. Bet mēģināt nekautrīgi izmantot jauno partneri kā instrumentu šo veco problēmu risināšanai — tas gan nav normāli.
Otrkārt: jebkurš lūgums pēc lielas naudas summas tik agrīnā attiecību stadijā — tas ir spilgti sarkanais karogs. Īsts dvēseļu tuvums nekad netiek mērīts ar gatavību tūlīt pat atdot savus uzkrātos tūkstošus. Treškārt: frāze “tu taču esi vīrietis” ir viena no zemiskākajām manipulācijām. It kā vīrieša statuss automātiski nozīmētu pienākumu sponsorēt svešu cilvēku dzīves untumus vai vajadzības.
Pazīmes, ka jūs mēģina izmantot
Pēc šīs nepatīkamās pieredzes es sev izvirzīju dažus stingrus noteikumus. Ja jaunās attiecībās pamanāt ko šādu:
— Partneris pārsteidzoši bieži un it kā “starp citu” pārvērš sarunas uz naudu un savām materiālajām problēmām.
— Sāk parādīties it kā “nejauši” un nelieli lūgumi, kas ar katru reizi kļūst arvien lielāki un nekaunīgāki.
— Uz jūsu pamatotu atteikumu partneris reaģē ar demonstratīvu apvainošanos un pārmetumiem par jūsu “cietsirdību”.
— Tiek nekaunīgi izmantots arguments “ja tu mani pa īstam mīli, tad tu noteikti palīdzēsi”. Ziniet — tā nav nekāda mīlestība. Tā ir tikai un vienīgi mērķtiecīga mēģināšana jūs izmantot savu mērķu sasniegšanai.
Padoms tiem, kuri sāk attiecības pēc četrdesmit
Esiet ļoti uzmanīgi un vērojiet detaļas. Mūsu vecumā visiem jau ir sava gara vēsture, savas rūpes un iepriekšējās saistības. Bet īsta, pilnvērtīga partnerība ir tad, kad divi cilvēki atbalsta viens otru morāli un emocionāli, nevis kalpo par finansiālu drošības spilvenu. Nekad nebaidieties pateikt “nē” un atteikt. Nebaidieties nospraust savas personīgās robežas. Ja cilvēks no jums aiziet tikai tāpēc, ka neiedevāt viņam prasīto naudu — tātad viņš nekad nemaz nav bijis jūsu cilvēks.
Mīlestība pēc piecdesmit gadu sliekšņa — tā nav čeku grāmatiņa vai labdarības fonds. Tā ir divu pieaugušu, emocionāli patstāvīgu cilvēku satikšanās, kuri vienkārši vēlas būt kopā un baudīt dzīvi, nevis izmantot otru kā līdzekli savu problēmu lāpīšanai. Es ne mirkli nenožēloju šo pieredzi, lai cik rūgta tā būtu. Jāsaka godīgi — sākumā bija grūti. Jā, bija arī cilvēciski aizvainojoši. Bet ir tūkstošreiz labāk uzzināt šo skarbo patiesību pēc pusgada, nevis attapties ar tukšām kabatām pēc pieciem gadiem.
Vai arī jūs savā dzīvē esat saskārušies ar līdzīgām situācijām? Kad jaunais partneris pēkšņi lūdzis tiešām lielu finansiālu palīdzību? Vīrieši, vai jums ir pazīstama šī frāze “tu taču esi vīrietis, tev jāpalīdz”? Kā jūs tajā brīdī reaģējāt? Sievietes, kā jūs raugāties uz šādiem lūgumiem attiecību sākumā? Vai tas jūsuprāt ir normāli vai tomēr lēta spēle?
