Signāla vietā viņš sastapa… vietējo bulli, kurš, šķiet, sargāja “pārklājuma zonu”. Viņiem bija jāatkāpjas, nesūtot ziņu, bet ar cieņu.
Bites, filozofija un zirgu mušiņas
Trešajā dienā viņi devās apciemot biškopi Vasiliju. Pagalmā valdīja rosība kā koncertā, tikai bez biļetēm. Gaiss bija biezs no dūmu, vaska un svaiga medus smaržas. “Jums ir… paradīze,” teica Marks. “Paradīze,” Vasilijs pamāja. “Tikai bites ir dusmīgas, bet nodokļu iestāde ir vēl dusmīgāka.” Viena bite nolaidās Džeimsam uz galvas. Marks to pamanīja, bet nekrita panikā — viņš to vienkārši aizpūta. Un viņš saprata: dzīve ir kā bite. Tā var dzelt, tā var dot jums medu. Galvenais ir nevicināt rokas.
Kad saule norietēja, viņi… sēdēja pie ugunskura, klausoties malkas sprakšķēšanā un strīdoties par to, kurš ir skaļāks — sienāži vai zirgmušas. Pat kukaiņi šķita daļa no šīs ainas.
Mājas, bet ne gluži
Viņi devās prom rītausmā. Slapjais māls čāpstēja zem kājām, suņi slinki stiepās, un Milda pamāja no vārtiem. “Atgriezies vēlāk!” viņš kliedza. “Mūsu zemenes ir kā arbūzi, un saule spīd 7/7!” “Mēs būsim klāt!” Džeimss kliedza. “Tikai… lūdzu, salabojiet ceļu!” Automašīna lēkāja pa nelīdzenumiem, bet Marks to vairs nepamanīja. Gar logu pazibēja lauki, uz jumtiem rasa un no skursteņiem cēlās dūmi — vienkārša, godīga, nepretencioza vasara.
No Latvijas pārvācos uz Japānu un biju samulsusi par viņu mājas un ģimenes ”likumiem”
VIDEO:
“Ja es aizbraukšu no pilsētas,” Marks teica, “es šeit nopirkšu māju.” “Un kas tu būsi?” Džeimss jautāja. “Lauku blogeris?” “Varbūt zemnieks… ar fotoaparātu.” Vai govju fotogrāfs.”
“Esi uzmanīgs,” Džeimss iesmējās. “Fotoaparāts nav spainis.” Marks iesmējās. Un viņš saprata: dažreiz, lai atrastu jēgu, nav jālido līdz zemes malai. Pietiek nokļūt vietā, kur vārās tēja, cilvēki smaida un pat gailis no rīta nav kaitinošs, bet gan sveiciens. Ja jūti, ka pasaule ir kļuvusi pārāk skaļa, dodies uz vietu, kur pat internets netraucē klusumu.
