Šis šķiet ir kas neticams. Tomēr tas notika, un tātad tam ir vieta dzīvē. Anna, veiksmīga Latvijas uzņēmēja, kas pieradusi pie greznības un uzmanības, savu likteni saistīja ar cilvēku, kuram nebija nekā
Nebija nekā izņemot dvēseli, kas bija pilna ar labestību. Radi grozīja galvu, kāds smējās, atrunāja. Pat tuvākās draudzenes šaubījās un neticēja šai savienībai. Bet Anna zināja, ka izdara pareizo izvēli. Aldis parādījās viņas dzīvē pēkšņi, kā svaiga gaisa malks sutīgā pilsētā. Viņa steidzās uz svarīgu tikšanos, traucoties savā iespaidīgajā Lexus. Netālu no ceļa, pie Lido, Anna ieraudzīja vīrieti, kurš sēdēja, noliecoties pār suni.
Ja nebūtu suņa, viņa būtu pabraukusi garām. Bet Anna mīlēja dzīvniekus, un viņas sirds aizkustinot notrīsēja, ieraugot šo ainu. Viņai šķita, ka sunim nepieciešama palīdzība. Un galu galā viņa nekļūdījās. Piebraucot tuvāk, Anna ieraudzīja, ka suns, liels, pinkains krancis, bet vīrietis kaut ko tam čukst, glāstot pa galvu. Nedomājot, viņa apstājās, izkāpa no mašīnas un piegāja pie viņiem.
— Kas noticis? – jautāja Anna, cenšoties runāt maigi, lai neizbiedētu suni.
— Šķiet, ka viņu aizķēra mašīna, – atbildēja vīrietis, paceļot pret Annu skumjas tumši zilas acis. Šīs acis bija pilnas rūpēm, un Anna sen nebija redzējusi tādu skatienu. Cik daudz siltuma un labestības tajās bija. Iespējams, tas bija profesionālais. Visi viņas aprindās esošie vīrieši – uzņēmēji – bija izšķērdīgi, nopietni un pārdomāti. Un viņu skatiens atspoguļoja šīs īpašības. Savukārt svešinieka acis bija it kā no citas dimensijas un ļoti stipri atšķīrās. Tajās varēja nolasīt kaut ko īpašu, siltu un dvēselisku.
Anna, ilgi nedomājot, piedāvāja aizvest viņus uz tuvāko palīdzības punktu, un Aldis ar pateicību piekrita. Visu ceļu Anna ar bažām palūkojās spogulī uz suni, kas gulēja uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš nedaudz ņurdēja. Un tad viņa nejauši satikās acīm ar svešinieku. Anna mēģināja saprast, cik viņam gadu. Sarežģītība bija tajā, ka vīrietis nēsāja bārdu. Un pēc pieredzes viņa zināja, ka bārda var piešķirt gadu.
— Iespējams, ap četrdesmit, – nodomāja Anna.
Anna pievērsa uzmanību arī apģērbam. Tas bija diezgan pieticīgs un raksturoja vīrieti kā cilvēku ar zemu statusu un maziem ienākumiem. Nedaudz apdomājusi par saviem ceļabiedriem, viņa ātri aizbrauca līdz galamērķim. Mašīnā Annai neizdevās aprunāties ar vīrieti. Viņa pat nepajautāja viņa vārdu un, izkāpjot no mašīnas, uzreiz uzzināja, kā viņu var uzrunāt.
— Aldis, – atbildēja svešinieks un uzmanīgi paņēma suni rokās. Tas vēl skaļāk ieņurdējās, bet no rokām neizlauzās.
— Nekas, pacieties, dārgā, – ļoti gādīgi teica viņš un steidzās iet iekšā. Anna atvēra viņiem durvis, un, nedaudz paejot, viņi nonāca pie reģistratūras. Meitene, kas stāvēja aiz letes, ieraudzījusi, ka sunim steidzami nepieciešama palīdzība, nekavējoties pasauca speciālistu. Tas bija ap piecdesmit gadu vecs vīrietis. Viņš tūlīt palūdza doties ar suni viņam līdzi.
Anna palika koridorā, kur visi apmeklētāji ar mājdzīvniekiem gaidīja savu rindu. Un kamēr suni apskatīja, viņa nopirka barību savai Sofijai, mīļākajai kaķenei, un apsēdās krēslā, gaidot Aldi. Jāgaida bija aptuveni četrdesmit minūtes. Anna paskatījās pulkstenī un saprata, ka šodien viņa ir izjaukusi sapulci. Taču viņa ne mazāk par to nenožēloja, jo visas viņas domas šobrīd bija aizņemtas ar svarīgāku lietu.
— Kas ar suni un kā palīdzēt, – prātoja Anna. Viņa zināja, ka ne vienmēr nauda var atrisināt problēmu. Dažreiz ir svarīgs atbalsts un rūpes, kā arī laiks, kas veltīts savam mājdzīvniekam. Iespējams, viņa tā sprieda tādēļ, ka naudas viņai bija pietiekami, atšķirībā no laika.
Šīs četrdesmit minūtes, kas viņai likās ļoti ilgas, Anna atpūtās no darba, no pilsētas kņadas. Viņa vienkārši gaidīja. Un, kad zvanīja no darba, Anna atļāva sev daudzu gadu laikā necelt klausuli.
— Pārzvanīšu, – prātoja viņa.
— Darbs nekur nepazudīs, – mierināja Anna sevi, nosakot šobrīd prioritātes.
Aldis nāca pa koridoru ar skumjām acīm, turot rokās sunim izrakstīto lapu. Viņš piegāja pie Annas un teica, ka sunim ir nepieciešama dārga palīdzība.
— Nav problēmu, – teica Anna. — Es visu apmaksāšu.
— Es jums būšu ļoti pateicīgs. Labais vienmēr atgriežas, – pieklājīgi teica Aldis.
— Es tā arī nepajautāju? Tas ir jūsu suns?
— Tagad mans, – atbildēja viņš.
— Cik lieliski, ka viņam būs saimnieks. Viņam tagad nepieciešams atbalsts un rūpes, – teica Anna un piegāja pie meitenes, lai apmaksātu visu nepieciešamo.
Anna, nevilcinoties, izņēma nepieciešamo summu un apmaksāja visus pakalpojumus. Pēc tam viņi izgāja ārā. Un viņa vēl labāk varēja aplūkot Aldi. Anna pieķēra sevi pie domas, ka viņa skatiens un sejas izteiksme nekādi nesader ar apģērbu.
Tie neuzdīgs pat mitrā pagrabā – viens zariņš šī zaļuma saglabā kartupeļus līdz pavasarim
VIDEO:
— Viss izskatās kaut kā muļķīgi, – nodomāja viņa.
— Vai jūs aizvest? – piedāvāja Anna.
— Es nebūtu pret, – piekrita Aldis. — Jums ir laba mašīna, – teica viņš, apsēžoties blakus viņai uz priekšējā sēdekļa.
Minūti viņi brauca klusumā. Bet pēc tam Anna atcerējās, ka jāuzzina, kur braukt.
— Es varu aizvest jūs uz mājām, – piedāvāja viņa.
— Esmu bezdarbnieks (vai bezpajumtnieks — atkarībā no konteksta), – negaidīti atbildēja Aldis.
— Bezpajumtnieks? – brīnījās Anna.
Viņa nedaudz aizdomājās. Aldis bija ģērbies pieticīgi, apģērbs izskatījās tīrs un kārtīgs, salīdzinot ar tiem cilvēkiem, kuriem tiešām nebija māju.
— Un kas notika? Kāpēc jūs nonācāt tādā situācijā? – interesējās Anna.
— Es pats līdz galam nevaru saprast. Nē, es, protams, atceros šo un to. Bet nav vienota attēla, – stāstīja Aldis.
Anna klausījās uzmanīgi un brīnījās, ar kādu mieru viņš stāsta savu stāstu
— Jūs, droši vien, radinieki meklē, – pieļāva Anna, uzlūkojot Aldi ar līdzjūtību. Viņai bija grūti iedomāties, ka cilvēks tāpat vien var visu pazaudēt un nonākt uz ielas bez dokumentiem un bez atmiņām.
Aldis nopūtās un pārlaida roku pār saviem melnajiem, viegli viļņainajiem matiem.
— Iespējams. Bet tieši tas jau ir tas, ka es nezinu, kā viņus atrast. Es atceros fragmentus no dažiem notikumiem, sejām, vietām, bet neko konkrētu. It kā skatītos filmu, kurā visi kadri ir sajaukti.
Anna aizdomājās. Viņas galvā sāka dzimt ideja, kā palīdzēt Aldim.
— Vai jūs nemēģinājāt vērsties pie kāda tiesībsarga, varbūt viņi var palīdzēt atjaunot jūsu identitāti?
— Vērsos. Bet bez dokumentiem un jebkādām ziņām par sevi viņi neko nevar darīt. Teica, ja kāds paziņos par pazušanu, viņi mani atradīs. Bet pagaidām neviens nav meklējis, – atbildēja viņš.
Anna sajuta, kā viņā pieaug līdzjūtības vilnis pret šo cilvēku. Un viņu vēl uzpirka viņa attieksme pret suni. Viņa nolēma, ka viņam ir jāpalīdz.
— Labi. Es centīšos jums palīdzēt. Man tagad jābrauc uz darbu. Bet rīt mēs ar jums tiksimies, un jūs man visu izstāstīsiet, visu, ko atceraties. Varbūt kāda niecīga detaļa kļūs par atslēgu jūsu pagātnes dzīvei. Bet pēc tam mēs apciemosim mūsu draugu.
Aldis paskatījās uz Annu ar cerību. Viņa acīs pazibēja pateicības dzirksts.
— Liels jums paldies. Es nezinu, ko es darītu bez jūsu palīdzības.
Anna uzsmaidīja pretī. Viņai bija patīkami redzēt, ka viņas vārdi ir iedvesuši Aldim kaut nelielu pārliecību. Viņa saprata, ka tas var būt garš un sarežģīts ceļš, bet bija gatava nākt palīgā.
— Nav par ko pateikties. Esmu pārliecināta, ka mēs noteikti kaut ko izdomāsim. Galvenais – nepazaudēt cerību. Un starp citu, visticamāk, jūs mīlat dzīvniekus.
— Jā, jums taisnība.
Anna noparkoja mašīnu tajā vietā, kur pirmo reizi ieraudzīja Aldi ar suni. Viņi vienojās tikties nākamajā dienā tur pat Lido. Tikšanās ar Aldi neļāva viņai koncentrēties darbam. Bet viņa tomēr tikās ar piegādātājiem, parakstīja līgumu un devās mājās atpūsties. Anna strādāja lielā uzņēmumā preču iepirkumu jomā. Darba grafiks bija elastīgs, un viņa pati varēja plānot savu darba dienu.
Nākamajā rītā viņai nevajadzēja steigties uz darbu, jo bija sestdiena. Un viņa nolēma veltīt dienu viņam un kopā ar viņu apciemot suni. Viņi satikās kafejnīcā. Anna lieliski saprata, ka Aldim nav naudas. Un nolēma pasūtīt labas pusdienas. Anna atnāca agrāk un iekārtojās pie loga, mājīgā vietiņā ar skatu uz parku. Burtiski pēc desmit minūtēm ieradās Aldis. Viņš bija pateicīgs par pusdienām un, paēdis, sāka stāstīt visu, ko pašlaik atceras.
Šī informācija, diemžēl, bija…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk!
