Šī informācija, diemžēl, bija… ļoti skopa: frāžu fragmenti, ainavu uzmetumi, smaržas. Bet neko konkrētu viņa neuzklausīja.
— Un kurā vietā jūs nonācāt?
— Es jums vienu nepateicu. Es pamodos netālu no dzelzceļa stacijas. Centrā man ieteica, ka, iespējams, mani apzaga.
— Netālu no stacijas, – skaļi nodomāja Anna.
— Iespējams, jūs nevar atrast tādēļ, ka esat no citas pilsētas. Arī tāds variants nav izslēdzams.
— Piekrītu, – pamāja ar galvu Aldis.
Viņi vēl nedaudz pasēdēja kafejnīcā, bet pēc tam nolēma pastaigāties pa parku. Diena bija silta, bez vēja. Annai bija ļoti patīkami un viegli sarunāties ar Aldi. Viņa vēroja viņu un pamanīja, kā viņš skatās uz dabas radīto ainavu. Viņu nedaudz pārsteidza, ka Aldis kādā brīdī apstājās un teica: “Paskaties, kā sader krāsas, un kādas apbrīnojamas krāsu pārejas.” Viņš minūti apskatīja parku, bet pēc tam viņi atkal gāja.
— Cik slikti ir neko neatcerēties, – teica Aldis — Paldies jums, – viņš teica un ieskatījās Annai acīs.
Viņai šķita, ka viņš ieskatījās viņai tieši dvēselē. No šī skatiena viņai pār ķermeni pārskrēja vieglas trīsas. Tā bija pārsteidzoša sajūta, kuru iepriekš viņa nekad nebija izjutusi.
— Dīvaina un patīkama sajūta, – nodomāja Anna pie sevis.
Vēl nedaudz pastaigājušies, viņi devās pie suņa. Uz to brīdi sunim vajadzēja būt jau nomodā.
— Bet izdomāsim vārdu mūsu draugam, – piedāvāja Anna, kamēr viņi brauca.
— Varbūt Bārnijs? .
— Ja jums patīk, tad es piekrītu. Izklausās ļoti skaisti.
— Ziniet, šis vārds man kaut ko atgādina. Un uz dvēseles kļūst silti.
— Iespējams, tā ir viena no jūsu atmiņām no pagātnes. Varbūt jums ir suns, – teica Anna.
Pie ieejas viņus sagaidīja tā pati jaukā meitene.
— Suns vēl diennakti paliks te, bet pēc tam to varēs vest mājās, — paskaidroja Gatis.
— Būs jāturpina arī mājās. Vai jūs to varēsiet? — viņš jautāja.
— Man ir pieredze, — uzreiz atbildēja Aldis.
Anna uzmeta viņam jautājošu skatienu un pasmaidīja. Viņa atzīmēja pie sevis, ka Aldis, visticamāk, atcerējās kādu fragmentu no savas dzīves.
— Jā, jā, es protu, — viņš atkārtoja, pārnesot skatienu uz Annu.
— Tad lieliski! Tagad varat apciemot suni, bet rīt tajā pašā laikā to paņemt mājās. Ar tādiem saimniekiem viņš ātri tiks uz strīpas.
— Nāciet man līdzi. Es jūs aizvedīšu pie mīluļa. Un viņi devās pie Bārnija.
Viņš ieraudzīja, ka pie viņa pienāca, un uzreiz iesmilkstējās. Bārnijs mēģināja piecelties, bet to izdarīt viņam nebija viegli.
— Nekas, nekas, pirmās dienas būs grūtas, — skatoties uz Bārniju, teica speciālists.
Anna ar Aldi pietupās. Bārnijs gulēja uz sāna un luncināja astīti. Viņš bija ļoti priecīgs, ka ar viņu runā. Viņi paglaudīja suni un teica, lai tas paciešas līdz rītdienai. Nedaudz dalījušies savā maigumā ar Bārniju, abi pateicās un devās uz reģistratūru. Viņus satuvināja vienādas emocijas, ko viņi dāvāja savam atrastajam draugam. Anna juta, ka dara kaut ko svarīgu savā dzīvē. Viņai nekad iepriekš nebija nācies palīdzēt dzīvniekam.
Viņi izgāja un iesēdās mašīnā. Anna uzlika rokas uz stūres un jautāja, kur aizvest Aldi. Viņš atkal nosauca to pašu vietu, kur viņa viņus ar Bārniju ieraudzīja.
— Rīt mēs brauksim pie manis, — teica Anna.
— Es lieliski saprotu, ka jums nav kur paņemt suni. Vai palīdzēsiet viņu aiznest? — viņa jautāja.
— Es labprāt paņemtu Bārniju pie sevis. Bet pagaidām nevaru, — skumji teica Aldis.
— Bet jūs taču šodien atcerējāties, ka protat sniegt palīdzību.
— Jā, pareizi. Bet neko vairāk pagaidām atcerēties nevaru.
— Visam savs laiks, — noteica Anna, uzsākot braucienu.
Atlikušo ceļu viņi pavadīja klusumā, katrs iegrimis savās domās. Anna domāja par to, kā viņas kaķene Sofija pieņems jauno draugu. Savukārt Aldis domāja par to, kā palīdzēt Annai rūpēties par suni.
Apstājušies jau pazīstamajā vietā, Aldis izkāpa no mašīnas, pateicoties Annai par palīdzību. “Līdz rītam,” viņa teica, un Aldis atbildēja ar galvas mājienu, vērojot, kā mašīna pazūd pilsētas plūsmā. Viņš stāvēja, jūtot nelielas skumjas par šķiršanos, bet vienlaikus arī nākamās dienas gaidas, kad atkal redzēs Bārniju un Annu.
Kad Anna iegāja mājās, viņa sāka sagatavot dzīvokli Bārnija atbraukšanai. Viņa novāca visus trauslos priekšmetus, kas varētu ciest no Bārnija ziņkārīgā deguna, un ierīkoja mājīgu vietu sunim viesistabā. Sofija, viņas mīļākā kaķene, ar aizdomām vēroja gatavošanos, nesaprotot, kas notiek. Anna viņu maigi paglaudīja, cenšoties apliecināt, ka viņas mīlestība nemazināsies, parādoties jaunam mājdzīvniekam.
Nākamajā dienā, kā bija norunājuši, Anna paņēma Aldi, un viņi kopā devās pie Bārnija. Bārnijs viņus sagaidīja ar priecīgu astes luncināšanu. Aldis uzmanīgi paņēma suni rokās un viņi trijatā devās uz mašīnu. Anna brauca lēni un uzmanīgi, lai Bārnijam būtu ērti.
Mājās Sofija jauno viesi sagaidīja atturīgi. Viņa uzmanīgi apostīja Bārniju, bet pēc tam ar cieņu aizgāja uz savu mīļāko guļvietu. Anna atviegloti uzelpoja, cerot, ka ar laiku viņi sadraudzēsies. Aldis palīdzēja viņai iekārtot Bārniju viņa jaunajā vietā, bet pēc tam izdarīja pirmo lietu ko viņam ieteica speciālists. Viņa kustības bija pārliecinātas un precīzas, it kā atmiņa par pagātni šajā brīdī pie viņa būtu atgriezusies.
— Anna, es atcerējos! Es atcerējos, ka glāstu suni, kas ir līdzīgs Bārnijam, — pēkšņi priecīgi teica viņš.
— Tas ir labi, Aldi. Tā ir lieliska zīme. Tātad atgriežas, — uzmundrināja viņu Anna.
— Es jau vakar sagatavoju mums pusdienas. Ļauj Bārnijam atpūsties un nedaudz pierast pie jaunās vides, — piedāvāja Anna. Un viņi devās uz virtuvi. Anna uzlika sildīties sautējumu un sāka likt uz galda galda piederumus.
Pusdienās viņi brīvi sarunājās. Anna stāstīja par savu darbu, par Sofiju un par saviem hobijiem. Viņai ļoti patika gleznot un viņa piedāvāja Aldim pēc pusdienām apskatīt viņas gleznas. Izbaudījuši gardo maltīti, viņi kopā iznāca viesistabā, lai pārbaudītu, kā jūtas Bārnijs. Suns mierīgi gulēja uz savas sedziņas, pa laikam miegā ieņurdējās.
— Ejam, — teica Anna un devās uz blakus istabu, kur “dzīvoja” viņas gleznas.
Sienas bija noklātas ar dažāda izmēra un stila audekliem: no reālistiskiem portretiem līdz abstraktām ainavām, kas gleznotas ar eļļu, akvareli un pasteļiem. Aldis ar interesi aplūkoja katru darbu. Pēc tam viņš piegāja pie molberta, kur uz pusi bija uzgleznota bilde. Uz tās viņš ieraudzīja sevi un Bārniju.
— Vai jums patīk? — klusumu pārtrauca Anna.
Aldis pasmaidīja, paņēma otu un uzvilka dažus triepienus.
— Vai jums nešķiet, ka šeit derētu tieši šis tonis? — viņš jautāja, skatoties Annai acīs.
Viņa pārsteigta paskatījās uz Aldi. Viņa acīs dega radošuma uguns, pārliecība un zināšanas. Viņš turēja otu tā, it kā būtu to darījis visu savu dzīvi.
— Jūs protat gleznot? — klusi jautāja Anna, baidoties izjaukt šo burvīgo atmosfēru. Aldis paraustīja plecus un, pasmaidījis, nolika otu atpakaļ vietā.
— Es nezinu, vienkārši sajutu, — viņš atbildēja.
— Bet jūs lieliski zināt, kā jānodod krāsa un forma. Es redzu, ka jums ir sava tehnika. Varbūt jūs pabeigsiet gleznu?
— Pabeigsim to kopā, — piedāvāja Aldis. Pēc tam viņš piegāja viņai tuvāk un maigi paņēma roku. Viņas roka viņa rokā, un glezna neticamā veidā sāka mainīties.
— Viņš atceras mirkļus no pagātnes, — ienāca Annai prātā.
— Tas ir āķis (vai pavediens), — viņa nodomāja.
Viņa saprata, ka Aldis viņai patīk. Annai sagribējās viņu apskaut. Taču viņa negribēja spert pirmo soli viņu attiecībās, tā viņai šķita tajā minūtē. Un nolēma vienkārši baudīt mirkli.
Radošuma uzplūdu pārtrauca Bārnijs. Viņš stipri ienīdzējās un tādējādi pievērsa sev uzmanību. Viņi steidzās uz zāli un ieraudzīja, kā viņu draugs ir piecēlies. Ieraudzījis, ka uz viņu skatās, Bārnijs uzreiz sāka luncināt asti. Viņi abi nesteidzīgi piegāja pie Bārnija. Viņa tik ilgi bija bijusi tukša no personīgās dzīves siltuma un piepildīta tikai ar darba steigu, tagad strauji pukstēja ne tikai aiz uztraukuma par suni, bet arī no sajūtām pret Aldi. Viņš uzlika roku uz viņas pleca, un Anna atbalstījās pret viņu, abu skatieniem vēršoties uz suni.
— Mums jāparūpējas par mūsu mākslas kritiķi, — Anna klusi pasmaidīja.
— Jā. Viņš mums atgādina, ka ir svarīgākas lietas par krāsām, — Aldis atbildēja.
Šajā brīdī, stāvot blakus viens otram, rūpējoties par suni, viņi saprata, ka viņu satikšanās nebija nejauša. Atmiņas kļuva par vietu, kur radās jauna dzīve un jaunas jūtas. Gleznas un rūpes par Bārniju bija kļuvušas par viņu kopīgo valodu. Anna apzinājās, ka Alda statuss bija tikai īslaicīgs apstāklis. Viņa redzēja viņa dvēseles bagātību, talantu un labestību, kas bija daudz vērtīgāka par jebkuru finanšu stāvokli. Viņa vairs nebija vientuļā biznesa lēdija, bet gan sieviete, kura atrada savu laimi tur, kur to vismazāk gaidīja – pie ceļa malas.
Aldis maigi satvēra viņas roku.
— Paldies, Anna. Es vēl neko neatceros, bet jūtos tā, it kā esmu atgriezies mājās, — viņš teica, un viņa acis, kas bija zaudējušas pagātni, tagad bija pilnas ar skaidru, siltu nākotnes cerību.
Anna pasmaidīja, cieši saspieda viņa roku un zināja, ka viņu stāsts tikai sākas.
