Nolēmu atstāt pušķi anonīmu – lai pati uzmin, no kā ir šī dāvana.
Lai būtu drošs, palūdzu kurjeram nofotografēt pasniegšanas brīdi. Viss noritēja ideāli. Es iztēlojos, kā viņa pasmaidīs, saņemot ziedus, kā vakarā mani apmīļos un pateiksies.
Taču mājās nebija ne pušķa, ne mīļotās sievietes priecīgo acu.
“Dīvaini,” nodomāju. Neuzkrītoši pārjautāju: “Kā pagāja diena?” Sieva tikai ikdienišķi paraustīja plecus, nepieminot ne vārda par ziediem.
Iekšā viss sastinga. Bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Es varēju vienkārši pajautāt, bet zināju – viņa atradīs, ko atbildēt, izlocīsies. Tāpēc izlēmu uz drosmīgu soli: paņēmu viņas telefonu.
Ilgi meklēt nevajadzēja. Sarakstē ar kontaktu “VM” (iniciāļi, kas man neko neizteica) es ieraudzīju kaut ko, kas vienā mirklī sagrāva visu.
Viņa uzrakstīja šim cilvēkam par saņemto pušķi, būdama pārliecināta, ka tas ir no viņa. Kad atbildi nesaņēma, nolēma paslēpt ziedus pie mātes, lai es to neuzinātu.
Viss kļuva skaidrs vienā mirklī – viņa mani bija krāpusi pusgadu.
Nebija vairs nekādu emociju, tikai tukšums.
Šķiršanās bija vienīgā iespēja.
Tagad es nesteidzos veidot jaunas attiecības.
4 slikti ieradumi, no kuriem jāatsakās, ja sieviete par sevi vēlas radīt izsmalcinātu iespaidu
Uzticība ir pārāk trausla lieta – to var zaudēt vienā mirklī, bet atgūt gandrīz neiespējami.
Vai jums ir bijusi līdzīga pieredze? Ko jūs ieteiktu man darīt? Ierakstiet savu viedokli komentāros.
