Kopš bērnības zināju, ka man ir bagāta radiniece – tante Eleonora, mammas vecākā māsa. Varēju tikai iztēloties, kā viņa izskatās, jo neatcerējos, kad pēdējoreiz redzējāmies.
Svētkos gan sazvanījāmies, taču tikai pieklājības pēc. Dažkārt manā dzimšanas dienā tante ar sava palīga starpniecību atsūtīja dārgas, lai arī bezpersoniskas dāvanas. Mamma par savu māsu runāja ar apbrīnas un baiļu sajaukumu. Jā, man šķita, ka bailes bija noteicošās emocijas. Pēc mammas teiktā, Eleonora esot “vecā kaluma” cilvēks ar savu pasauli un noteikumiem.
68 gadu vecumā tante bija spēcīga sieviete un īpašniece pasakainai bagātībai, ko viņai bija atstājis aizsaulē aizgājušais vīrs rūpnieks. Šovasar, kad kārtējo reizi sazvanījāmies, Eleonora pēkšņi teica: – Maija, kāpēc tu neatbrauc mani apciemot? Paņem atvaļinājumu, padzīvosi mēnesi, atpūtīsies. Sen neesam tikušās.
Ielūgums “citā dzīvē”
Biju pagalam apmulsusi; ielūgums uz leģendāro māju, ko biju redzējusi tikai fotogrāfijās glancētos arhitektūras žurnālos, šķita nereāls. Protams, es piekritu, paņēmu atvaļinājumu, sapakoju, manuprāt, labāko čemodānu, un sirdij strauji pukstot, devos pretī citai, neierastai dzīvei.
Eleonoras māja izrādījās vairāk nekā tikai māja – tā bija savrupmāja, pareizāk sakot, muiža. To ieskāva gadsimtiem vecs parks ar tik perfektu zālienu, it kā kāds būtu pa to staigājis ar lineālu un pinceti. Bet iekšā valdīja apdullinošs, muzejam līdzīgs klusums. Marmors, antīkas lietas, tumša koka mēbeles un dārga vaska vēsā smarža. Mani sagaidīja formas tērpā tērpta kalpone, bet pati tante nokāpa viesistabā pēc desmit minūtēm.
Viņa bija tieši tāda, kā biju iedomājusies. Gara auguma, sirmiem, perfekti ieveidoties matiem, tērpusies kaut kādā neiedomājami elegantā pērļu krāsas bikškostīmā.
Savos 68 gados Eleonora izskatījās uz 55 gadiem, taču ne jauneklīga, drīzāk tāda kā “iekonservēta”. Viņai bija stingra stāja, vērīgs, vērtējošs skatiens un smalks, pieklājīgs smaids, bet acis it kā sastingušas, bez emocijām.
Muzeja klusums un dzīve pēc grafika
Sākumā jutos kā sapnī, apkārtne mani vienkārši stindzināja. Man bija dīvaina sajūta, it kā es nebūtu māsasmeita, kas atbraukusi ciemos, bet vērtīga vāze, ko ienes, novieto plauktā un kurai pavēl. Visu Eleonoras mājās regulēja dzelžains grafiks. Brokastis – precīzi deviņos, pusdienas – divos, tēja – piecos, vakariņas – astoņos. Kavēšana bija neiedomājama. Tomēr tante Eleonora izturējās pret mani ar uzsvērtu laipnību.
Viņa vadāja mani pa mājokļa zālēm, rādīja savu mākslas darbu kolekciju un zinoši pastāstīja par katru gleznu, par to, kā viņa cīnījusies, lai to iegūtu izsolē. Viņa daudz un interesanti runāja, bet man bija pastāvīga sajūta, ka viņa sazinās nevis ar mani, bet gan ar tukšumu. Viņa vēlējās auditoriju, nevis dialogu.
Centos būt ideāla viešņa, laikus ierados uz maltītēm, pateicos par katru ēdienu, apbrīnoju dārzu, bet spriedze manī pieauga. Bija sajūta, ka ciemojos pie karalienes, kura tūlīt pamanīs, ka turu dakšiņu nepareizajā rokā. Un tad notika TAS!
Viešņa bez brīvās gribas
Abas sēdējām bibliotēkā. Tante lasīja finanšu avīzi, un es, atklāti sakot, garlaikota, pārskatīju plauktus. Vienā no tiem ieraudzīju grāmatu ar pazīstamu muguriņu – retu mana mīļākā dzejnieka izdevumu. Nespēju pretoties kārdinājumam – uzmanīgi paņēmu sējumu un, to atverot, sajūsmā iesaucos: – Tante Eleonora, tas ir neticami! Es nezināju, ka jūs arī… Viņa neļāva man pabeigt.
Avīze lēnām nokrita viņai klēpī, viņa noņēma brilles un paskatījās uz mani. Ne ļauni, nē. Ar aukstu, preparējošu neizpratni. Kā uz suni, kas pēkšņi sācis runāt. – Maija, – viņas balss bija klusa, bet skanēja kā tērauds. – Noliec grāmatu atpakaļ. Nekavējoties. Es sastingu, sajūtot galvā karstuma vilni.
– Piedodiet, es… – Noliec. To. Atpakaļ. – Viņa ieturēja pauzi, gaidot, kamēr es izbīlī nolikšu grāmatu atpakaļ plauktā. – Acīmredzot tu nesaproti, kur esi nonākusi. Atceries vienu noteikumu. Manā mājā viesiem nav savas brīvās gribas. – Es nesaprotu. Kādā nozīmē?
– Burtiskā – tante atgāzās krēslā. – Viesi šajā mājā ir pagaidu papildinājums interjeram. Viņi neuzsāk sarunas. Viņi neuzdod jautājumus, ja vien nav uzaicināti. Viņi neaiztiek lietas. Nekad. Tu drīksti runāt tikai tad, kad es ar tevi runāju, tu drīksti sēdēt tur, kur tev liek, tu drīksti ēst to, kas tiek pasniegts. Tava iniciatīva šeit nav nepieciešama. Tā ir slikta maniere. Tu mani saprati?
Es stāvēju it kā mani būtu ķēris nelabais – tie nebija nekādi joki, viņa runāja pilnīgi nopietni. – Bet… tante… esmu tava brāļameita. Es atbraucu, lai pakomunicētu ar jums… – Tu atbrauci, jo es tevi uzaicināju, – viņa asi norūca. – Tava loma ir būt pateicīgai un klusai viešņai. Ja es vēlēšos tavu viedokli par dzeju, es tev pajautāšu, bet tagad ej uz savu istabu, man jāstrādā.
Pārvēršanās par ēnu
Atlikušās dienas pirms aizbraukšanas (devos prom pēc divām dienām, aizbildinoties par steidzamām darba lietām) pārvērtās par murgu. Tagad sapratu, ko mana mamma domāja ar vārdu “bailes”. Apsēdos pie galda un klusēju, līdz tante man uzdeva triviālus jautājumus: “Vai tev garšoja zivs?” vai “Rītdien sola lietu, vai zināji?”
Es atbildēju ar vienzilbes vārdiem, pārstāju skatīties apkārt un apsēdos uz krēsla savā istabā, baidoties iziet ārā un ar savu klātbūtni “traucēt” kārtību. Aizbraucu, jūtot nevis vienkārši aizvainojumu, bet arī dziļas, šerminošas sajūtas. Todien taksometrā pa ceļam uz lidostu es sev zvērēju, ka nekad, nekādos apstākļos neatgriezīšos tajā mājā.
Kas tas bija? Psiholoģiskā analīze
Bet tagad, kad emocijas ir pierimušas, cenšos tantes personību un uzvedību analizēt no psiholoģiskā viedokļa.
Pirmkārt, viņas gadījumā runa ir par galēju formu tam, ko psihologi dēvē par psiholoģisko stingumu (rigiditāti). Daudzu cilvēku pielāgošanās spējas samazinās līdz ar vecumu, bet mammas māsai stingums bija ārkārtējs, jo savas bagātības dēļ viņai nebija jāpielāgojas pasaulei. Gluži pretēji, viņa piespieda pasauli pielāgoties viņai. Viņai nebija jāpiekāpjas, jāmeklē kompromisi vai jāizrāda elastīgums. Viņa varēja vienkārši nopirkt vai pavēlēt.
Otrkārt, runa ir par pilnīgu, visaptverošu kontroli kā aizsardzību pret trauksmi. Tādi cilvēki kā Eleonora bieži vien zemapziņā baidās no haosa (stingras kārtības izjaukšanas). Un kas gan viņas ieskatā ir otrs cilvēks? Tas arī ir haoss!
Citiem ir savas domas, vēlmes un impulsi. Viņi var paņemt nepareizu grāmatu, pateikt nepareizu vārdu, izjaukt perfektu kārtību. Aizliedzot savam viesim jebkādu iniciatīvu, tante pārvērš dzīvu cilvēku par paredzamu objektu. Tā viņa jūtas drošāk, bet tas padara neiespējamu jebkādu tuvības veidu.
Treškārt, runa ir par dehumanizāciju (cilvēcības zaudēšanu) Bagātība ir izspēlējusi ar Eleonoru ļaunu joku; viņa ir pieradusi, ka visi apkārtējie ir vai nu kalpi un kalpones, vai lietas, ko viņa ir nopirkusi. Radiniece, māsasmeita – tā viņai ir nesaprotama kategorija. Tante nevarēja man maksāt kā kalponei, viņa nevarēja mani pakārt pie sienas kā gleznu. Tāpēc viņa atrada vienīgo veidu, kā mani iekļaut savā sistēmā: padarīt mani par lietu – skaistu, klusu papildinājumu interjeram.
Lasi vēl: Meteorologs atjaunina ziemas prognozi: ”Pa īstam ziema sāksies tikai no konkrētā datuma, ne ātrāk”
Vientulība zelta krātiņā
Eleonora ir radījusi sev ideālu, sterilu pasauli. Pasauli, kurā viņa ir vienīgais subjekts, vienīgā ar tiesībām uz brīvu gribu. Visi pārējie ir objekti, bet šīs “ideālās pasaules” cena ir absolūta, skanīga vientulība. Viņa ir ieslēgta savā zelta krātiņā, ko pati kaldinājusi baiļu, kontroles un lepnības dēļ.
Dārgie lasītāji, kādas ir jūsu domas par šo stāstu? Kā jums šķiet – vai Maija saskārās ar retu novirzi, vai arī vienkārši ārkārtēju egoismi, ko veicina neierobežoti naudas resursi? Laipni lūgti pastāstīt komentāros. Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties ar draugiem!
