Itāļu dramaturga un dzejnieka Tonija Guerra stāsts:
„Draugs mani uzaicināja uz kafejnīcu. Kafejnīca parasti ar atvērtām durvīm, vasara, karsts, un mēs ieejam vienā kafejnīcā, kas atrodas blakus stacijai. Mums priekšā ieiet iekšā divi cilvēki un saka:
– 5 kafijas, 2 mēs izdzersim uzreiz, bet trīs “pakariet gaisā”. – Iet maksāt un samaksā par 5 un izdzer savas 2 kafijas.
Es prasu savam draugam, kas tā par kafiju, kas karājas gaisā? Viņš saka: „Pagaidi”.
Pēc tam ienāk cilvēki, meitenes, dzer savu kafiju un maksā normāli; ienāk trīs advokāti un pasūta 7 kafijas:
– 3 mēs izdzersim, bet 4 – “piekārsim grieztos”, – maksā par 7, izdzer un aiziet. Pēc tam nāk jauns puisis un pasūta divas, izdzer 1 un aiziet.
Tā mēs ar draugu nosēdējām, runājot, līdz pusdienām. Durvis bija atvērtas, es skatījos uz saulē ieskauto laukumu un pēkšņi ieraugu melnu ēnu, kas tuvojas durvīm. Kad jau pie paša bāra durvīm redzu, ka nabaga cilvēks, ieskatās kafejnīcā un prasa:
Vai kafijas, kas karājas gaisā ir palikušas?
Viss izrādījās pavisam vienkārši: cilvēki maksāja uz priekšu par kafiju, kuru viņi atstāja tiem, kas nespēja nopirkt karsto dzērienu. Šis stāsts noveda pie asarām, var pat novest pie asarām šī labsirdība. ”
Avots: www.adme.ru
Būtu pakāruši gaisā arī ko ēdamu!
“– 3 mēs izdzersim, bet 4 – “piekārsim grieztos”, – maksā par 7, izdzer un aiziet. ” – kas tie par *grieztiem*??