— Esmu nolēmis, ka mums ir jāiet katram savu ceļu, Madara. Tā visiem būs labāk. Tev būs iespēja atrast kādu “ne tik vecu”, bet man — atgūt mieru, — es mierīgi paziņoju.
Makam ir jāatarodas savā kabatā
Viņa sākumā burtiski apstulba, tad pēkšņi mainīja taktiku un viņa mēģināja pēdējo trumpi – tēlot:
— Edžiņ, nu piedod, es sakarsu, es pati nezināju, ko runāju. Es taču tevi mīlu… Mums taču bija tik labi kopā…
— Madara, pietiek. Nevajag. Tu mīli manu naudu, un tikai to. Un tagad, kad šis avots ir aizvērts, tava “mīla” pazūd. Man vairs nav ilūziju. Vai arī tu piekrīti palikt bez manas naudas un pelnīt pašai?
Kad es to izrunāju, es sajutu neticamu atvieglojumu. Burtiski milzīgs akmens novēlās no krūtīm, un elpot kļuva tik viegli kā pēc pērkona negaisa. Bet Madara, saprotot, ka nekas nelīdz, pārgāja pie citas taktikas:
— Tu taču saproti, ka bez tevis es pazudīšu? Man nav darba, man nav kur iet. Tu esi atbildīgs par mani.
— Tu esi jauna, enerģiska un skaista. Nepazudīsi. Atradīsi citu “maku”, — es vēsā mierā atbildēju.
Dokumentu sakārtošanas process nebija viegls. Viņa cīnījās par katru eiro, pieprasīja astronomiskas kompensācijas un mēģināja mani publiski nomelnot, bet es paliku nelokāms. Galu galā mēs šķīrāmies, un vēl labu laiku es jutu līdzjūtīgus vai ziņkārīgus skatienus no paziņām un darbiniekiem, kuri bija vērojuši šo traģikomēdiju.
Nesen es viņu redzēju kādā centra kafejnīcā. Viņa sēdēja pie galdiņa ar kārtējo pusmūža vīrieti, kurš pēc skata atgādināja mani pirms diviem gadiem – tāds pats apmāts un iemīlējies skatiens. Viņa dedzīgi kaut ko stāstīja, ik pa laikam koķeti pieskaroties viņa rokai. Ieraugot mani, Madara teatrāli novērsās, it kā es būtu tukša vieta.
Bet es pirmo reizi pēc ilga laika patiesi pasmaidīju pats sev. Dzīve tomēr ir skarba, bet taisnīga skolotāja. Tā māca dārgi, dažreiz pat ļoti dārgi, bet toties šīs mācības paliek atmiņā uz visu mūžu. Vairāk es uz jaunām, nevainīgām actiņām un dārgām lūpu krāsām neuzķeršos. Makam ir jāatrodas kabatā, sargājot tavu darbu un pūles, nevis jāstaigā pa māju uz tievām kājiņām, tērējot tavu dzīvi un enerģiju. Tagad to esmu sapratis pavisam noteikti un jūtos beidzot brīvs.
