Kad apprecējos ar japāni, biju pārliecināta, ka esmu sagatavojusies dzīvei uzlecošās saules zemē. Domāju, ka pēc attiecībām gada garumā, trim ceļojumiem uz Japānu, japāņu valodas stundām un desmitiem burziņu ar līgavaiņa draugiem, es jau precīzi zinu, ko sagaidīt.
Es pat uzskatīju, ka man jau ir savi japāņu ieradumi: kārtīgi salocīt salvetes, neizmētāt lietas un neaizcirst durvis. Bet, tiklīdz mēs ar vīru pārcēlāmies uz mūsu kopīgo māju, jau pirmajā dienā kļuva skaidrs: viss, ko es zināju par japāņiem, bija virspusēja, tūristu versija. Man nebija ne jausmas, kā viņi patiesībā dzīvo. Īstā dzīve ar japāni sākas tur, kur beidzas ceļvežos iekļautā informācija.
Apavu kārtība, kas dzīvo savu dzīvi
Pirmais, ko ieraudzīju pie ieejas, bija vīra apavi, tik taisni nolikti, it kā būtu nomērīti ar lineālu. Viņš tos akurāti novilka, pārlika uz plaukta, piekārtoja zeķes un tikai tad paskatījās uz maniem zābakiem, kas bija novietoti leņķī, kā biju pieradusi. Bez liekas kavēšanās vīrs tos apgrieza uz “pareizo pusi”, bet es stāvēju un sapratu, ka tas nav pārmērīgs pedantisms – tā bija ierasta kārtība, kas viņam bija tikpat dabiska kā man somas novietošana blakus krēslam.
Rituāls “Ugai”, kuru sākumā nesapratu
Kad pārnācām mājās, es vispirms sniedzos pēc gaismas vai tējkannas, bet viņš uzreiz devās tieši pie izlietnes. Mierīgi un pārliecināti izskaloja kaklu, it kā tā būtu ikdienišķa dzīves detaļa. Vīrs veica šo darbību tik ātri, ka es vēl nebiju paspējusi novilkt virsjaku, bet viņš jau jautāja: “Un tu?”
Sākumā vienmēr aizmirsu par šo rituālu. Vīrs mani nerāja, tikai nedaudz sarauca uzacis, bet ar to man pietika, lai saprastu, ka ir pienācis laiks. Tagad “Ugai” ir kļuvis par sava veida “ieejas punktu” mājās. Novelku apavus, nomazgāju rokas, izskaloju kaklu – un šķiet, ka māja mani atkal pieņem atpakaļ.
Vannošanās bez steigas
Esmu pieradusi pie idejas par “ātru dušu”. Japānim nav šāda jēdziena. Vanna nav tikai karsts ūdens, tas ir neliels, privāts vakars. Viņš piepilda dziļu vannu gandrīz līdz malām, pievieno sāli, pārbauda temperatūru, izslēdz spilgtas gaismas un iekārtojas vannā uz divdesmit, trīsdesmit minūtēm.
Kad pirmo reizi to ieraudzīju, nospriedu, ka viņam vienkārši patīk atpūsties. Bet reiz ziemā vīrs uzaicināja mani izmēģināt šo rituālu. Tad es sapratu, ka tā nav atpūta, bet gan veids, kā pilnībā “pārlādēties”. Un neparastākā detaļa: pēc tam šo ūdeni lietoju arī es. Jo dušā tu mazgājies, bet vanna ir paredzēta organisma sasildīšanai. Un es patiešām pārstāju uztvert šādu vannošanos kā higiēnas pasākumu – tā kļuva par vakara pauzi.
Zobu tīrīšana pēc stingra grafika
Japānā cilvēki tīra zobus pēc katras ēdienreizes. Pēc katras. Pat tad, ja apēda tikai cepumu un padzēra tēju. Kad es redzēju, ka pie biroja izlietnes rindā stāv vīrieši un viens pēc otra mierīgi iztīra zobus, sapratu, ka tas nav tikai ieradums, bet gan daļa no ķermeņa kopšanas kultūras.
Mājās tas izskatās šādi: mēs paēdam, vīrs pieceļas, aiziet uz vannas istabu, tad iznāk ārā un tikai tad jautā: “Un tu?” Un es eju. Ne tāpēc, ka man tas ir jādara – jo atrašanās blakus kādam, kurš tik ļoti pievērš sev uzmanību, dabiski liek arī tev darīt to pašu.
Futons, kas “dzīvo” uz balkona
Mums ir gulta, bet futons (japāņu matracis gulēšanai uz grīdas) joprojām “dzīvo” mājā. Un futonam ir savs dzīvesstāsts. To regulāri iznes uz balkona, žāvē saulē, apgriež otrādi un izdauza. Kad vīrs pirmo reizi, knikšķinot pirkstus, izvilka futonu, es sapratu: tā nav vienkārši gulta, tas ir priekšmets, kuru Japānā patiesi mīl.
Es vēroju, kā viņš rūpīgi iztaisno matrača malas, un nodomāju, ka cilvēki droši vien tā sakārto lietas, kurām ir pieķērušies. Tagad arī es pati dažreiz iznesu futonu uz balkona – vienkārši tāpēc, ka ir tik patīkami sajust, ka tas ir svaigs.
Tualetes čības – maziņš slazds
Šīs čības es atcerēšos uz visiem laikiem. Tās ir mīkstas, ērtas un stāv pie tualetes durvīm. Vienīgā problēma ir tā, ka ar tām nedrīkst atstāt telpu. Nekādos apstākļos. Kādu rītu, iegrimusi domās, devos uz virtuvi un tikai tad pamanīju, ka man joprojām kājās ir tualetes čības. Vīrs stāvēja man blakus un klusībā vēroja. Ne dusmīgi, bet it kā cenšoties saprast mana maršruta loģiku.
Mēs abi iesmējāmies, bet man prātā iesakņojās noteikums: nejaukt tualetes un parastās mājas čības. Lai gan dažreiz pēc inerces es joprojām tajās aizeju tālāk par tualetes slieksni. Vīrs klusējot tās noliek atpakaļ. Arī es klusējot pamāju. Mēs to uzskatām par uzmanības treniņu.
Sūklis pie kases – tas mani nebeidz mulsināt
Neskatoties uz visiem šiem brīnišķīgajiem ieradumiem, viena lieta Japānā mani joprojām pārsteidz: mitrs sūklis pie lielveikala kases. Tas ir mazs kvadrātveida sūklis, kuru visi izmanto, lai samitrinātu pirkstus iepirkumu maisiņu atvēršanai.
Tad nu lūk – mēs esam pie kases: viss apkārt ir ideāli tīrs, pārdomāts un sterils, bet blakus tam ir sūklis, kuru jau ir aptaustījuši simtiem cilvēku. Mans vīrs to lieto bez jebkādām problēmām, bet katru reizi sarauc uzacis, parādot, ka arī viņš pilnībā neizprot sūkļa vietu sistēmā. Tas ir vienīgais japāņu higiēnas elements, ko, šķiet, neviens nespēj izskaidrot.
Vēl viena svarīga detaļa ir dezinfekcija
Japānā veikalu priekšā, iepirkšanās centros un pie biroju ieejām ir izvietoti dezinfekcijas šķidruma dozatori. Tie tur bija jau pirms pandēmijas. Cilvēki tos lieto automātiski. Sevī neesmu novērojusi šādu automātismu, bet esot blakus vīram, viss attīstās pakāpeniski – pat spēja nospiest dozatoru ar vienu kustību, neapstājoties.
Lasi vēl: Kā ātri pagatavot uz Jaunā gada svētku galda gaļu, lai tā būtu, gan garšīga, gan sātīga
Visvairāk mani pārsteidza lūk kas: Ne jau tas, ka ikreiz, kad atgriežamies mājās, jātaisa “Ugai”. Ne jau čības, kuras jāvalkā tikai tualetē. Un pat ne zobu birstes, kas tiek lietotas pēc katras ēdienreizes.
Mani pārsteidza tas, ka visi šie ieradumi nelīdzinās spiedienam. Tie līdzinās rūpēm. Mans vīrs to visu nedara “noteikumu” vai “ideālu” dēļ, bet gan tāpēc, ka viņam tā ir ērti dzīvot, elpot un atpūsties. Un, esot kopā ar viņu, es pakāpeniski pieņemu viņa mikrokosmosu – nevis tāpēc, ka man tas ir jādara, bet gan tāpēc, ka tas patiešām ļauj justies labi.
Dārgie lasītāji, ja jums patika šī nelielā “ekskursija” japāņu sadzīvē, atzīmējiet rakstu ar “patīk” un dalieties ar draugiem. Būsim gandarīti arī par jūsu komentāriem!
