Piebāza lielus maisus ar svaigu sienu, bet spilveniem izmantoja iztīrītas un izžāvētas niedru (precīzāk – vilkvālīšu) pūkas.
Pēc šādas dzīves skolas mūsu kopīgajos ceļojumos Diānai ir pilnīgi vienalga, ja viesnīcā nav karstā ūdens vai ja mums jānoguļ teltī uz cietas zemes. Viņa var pārnakšņot jebkuros apstākļos un saglabāt mieru. Viņa spēj baudīt dzīvi bez jebkādām mūsdienu ērtībām vairākas dienas no vietas. Tiesa, es uzsveru – vairākas dienas. Jo, lai cik stipras būtu saknes, pilsētas komforts tomēr ir atstājis savu nospiedumu arī uz viņu.
Ūdens, visapkārt ūdens
Mēs, pilsētnieki, uztveram kā pašsaprotamu faktu to, ka, pagriežot krānu, sāk tecēt ūdens. Mēs par to nedomājam. Pat mūsu vasarnīcā viss ir automatizēts. Bet lauku cilvēks zina, ka ūdens ir jānopelna. Tas ir jāatnes no akas, jāuzpumpē no sūkņa vai jāatnes spaiņos no dīķa. Tāpēc katra lāse ir vērtība. Šis ieradums – taupīt ūdeni – Diānai ir palicis uz mūžu. Reizēm mums pat izceļas mazi strīdi šī iemesla dēļ.
Piemēram, es vārītas olas dzesēju vienkārši: ielieku tās izlietnē un atstāju zem tekoša, auksta ūdens strūklas. Diāna to nespēj noskatīties. Viņa tūlīt pat pieiet un aizgriež krānu, sakot:
— Netērē ūdeni bez jēgas.
Viņa vienkārši ielej aukstu ūdeni nelielā traukā, ieliek tur olas, un rezultāts ir tieši tāds pats. Viņa organiski nevar izturēt skaņu, ko rada velti tekošs ūdens. Bet man tā ir pilsētnieka paviršība, droši vien diezgan kaitīgs ieradums.
Mēs visi esam dažādi, katrs ar savu stāstu un saknēm. Protams, šīs rakstura iezīmes nav obligātas visiem, kas nākuši no laukiem, bet savos trīspadsmit kopdzīves gados esmu novērojis tieši šos modeļus. Un, ziniet, man tie patīk. Tie padara dzīvi īstāku.
Galu galā, nav svarīgi, vai tavā dzimšanas apliecībā rakstīts metropoles vai maza ciema nosaukums. Galvenais ir tas, kāds cilvēks tu esi izaudzis un kā tu izturies pret pasauli sev apkārt.
Bet kā šķiet jums? Vai arī jūsos ir saglabājušies kādi ieradumi no bērnības, kas pilsētas draugiem šķiet dīvaini?
