Nesen mēs devāmies atvaļinājumā četratā: es ar savu vīru Robertu un viņa draugs Andris ar savu jauno draudzeni.
Neviens pat iedomāties nespēja, cik patiesībā grūti man ir atrasties Andra tuvumā. Kāpēc? Tāpēc, ka es biju viņā iemīlējusies gadiem ilgi!
Ar Andri mācījāmies vienā skolā, bet es biju trīs gadus jaunāka. Protams, viņš mani vienkārši nepamanīja. Bet es viņā biju ļoti iemīlējusies līdz ausīm.
Andris un Roberts bija labākie draugi. Viņi vienmēr visur gāja kopā. Andrim vienmēr līdzi bija draudzenes, tāpēc es pat nemēģināju ar viņu iepazīties vai atstāt uz viņu iespaidu.
Kad pabeidzu vidusskolu, devos studēt citā pilsētā. Pagāja septiņi gadi. Es domāju, ka pa to laiku būšu aizmirsusi Andri. Kad atgriezos Rēzeknē, savā dzimtajā pilsētā, nejauši uzzināju, ka Andris dzīvo netālu un joprojām nav precējies.
Strādāju klīnikā kā ģimenes speciāliste. Kādu dienu pie manis vizītē ieradās Roberts. Viņš vairs nebija tik apaļīgs kā skolas laikā un kļuvis pievilcīgāks.
Roberts sūdzējās par saaukstēšanos un lūdza, lai izrakstu darba nespējas lapu. Tad man iešāvās prātā doma, ka es varētu būt tuvāk Andrim, ja sāktu satikties ar Robertu.
Es viņam izrakstīju darba nespējas lapu, smaidot un jokojot. Un tad Roberts manī iemīlējās.
– Saki, vai tu esi precējusies? – vīrietis man jautāja.
– Nē. Kāpēc jautā?
– Es gribu tevi uzaicināt uz randiņu! Vai piekrīti?
– Jā! – es atbildēju.
Mēs ar Robertu sākām satikties. Un tad viņš beidzot mani iepazīstināja ar Andri. Bet izrādījās, ka Andrim ir draudzene, ar kuru viņš bija saticies jau gadu.
Mēs četratā sākām bieži pavadīt laiku kopā: es ar Robertu un Andris ar savu draudzeni Lēnu.
Pagāja seši mēneši. Roberts jau vairākas reizes bija lūdzis man kļūt par viņa sievu, bet es atteicos, cerot uz brīnumu: ka Andris galu galā sapratīs, ka vēlas mani, nevis Lēnu.
Bet tas nenotika, un tāpēc, kad Roberts atkal aicināja mani precēties, es piekritu.
Es cerēju, ka laika gaitā pārstāšu mīlēt Andri un iemīlēšos Robertā.
Andris bija liecinieks mūsu kāzās. Neilgi pēc tam Roberts pieminēja, ka Andris un Lēna esot izšķīrušies un tagad katrs dzīvo savu dzīvi.
Man bija skumji — kāpēc viņš netika šķīries no Lēnas vēl pirms mūsu kāzām? Tad es nebūtu kļuvusi par sievu cilvēkam, pret kuru man nav jūtu.
Pēc sešiem mēnešiem es paliku stāvoklī, bet zaudēju mazuli. Mēs ar Robertu bijām ļoti saskumuši. Tad nolēmām doties atpūsties, lai mazinātu bēdas un kliedētu atmiņas par notikušo.
Mēs devāmies ceļā četratā.
Kad mēs spēlējām zolīti, Andra jaunā draudzene Viktorija zaudēja un sapūtās.
– Neuztraucies, mīļā! Toties tev ir paveicies mīlestībā! Galu galā, es tev esmu! – Andris teica un sāka bučoties ar Viktoriju manā priekšā.
Man to bija ļoti nepatīkami redzēt, sāku šņukstēt un ieskrēju citā istabā.
– Kas noticis? – Viktorija pārsteigta jautāja.
– Mēs taču nupat kā zaudējām savu bērniņu. Katrīna joprojām bēdājās. Ej un parunā ar viņu, Viktorij – mudināja Roberts.
– Nē, es to nevaru darīt. Es neiešu. Es nezinu, ko teikt šādās situācijās! Viktorija atteica.
Tad nu sanāca, ka jāiet Andrim. Viņš centās mani mierināt, cik vien spēja: teica man laipnus vārdus, glāstīja muguru.
Es nenoturējos un atklāju viņam patiesību:
– Es neskumstu bērniņa dēļ! Es skumstu, jo mīlu tevi! Es tevi mīlu jau ilgu laiku! Un tu bučo Viktoriju manā priekšā! Es to nevaru izturēt! Un es apprecēju Robertu tikai tāpēc, lai būtu tavā tuvumā!
– Kā tu vari nemīlēt Robertu?” Andris pārsteigts jautāja.
– Nemīlu! Es tevi mīlu! Un mīlu jau daudzus gadus! Kopš skolas laikiem!
— Tātad tu vienkārši biji kopā ar Robi bez patiesām jūtām? — Andris jautāja ar neizpratni. — Es taču izturējos pret tevi kā pret māsu.
Andris aizgāja, lika Viktorijai sakravāt mantas un teica, ka viņi nekavējoties dodas mājās. Roberts nespēja saprast, kas noticis.
Kad Andris ar draudzeni aizgāja, es nolēmu Robertam pateikt patiesību. Viņš ļoti sadusmojās, kad to uzzināja. Drīz pēc tam mēs izšķīrāmies.
Lai vairs nekad nesatiktu Andri, pārcēlos uz citu pilsētu: speciālisti ir vajadzīgi visur.
Pagāja seši mēneši. Es satiku Lotāru. Viņš ir ļoti jauks puisis. Tiesa, nemaz nav līdzīgs Andrim, bet es nolēmu aizmirst pagātni un dzīvot tagadnē. Un, protams, domāt par nākotni.
Ļoti ceru, ka kopā ar Lotāru varēšu kļūt laimīga un mīlēta…
Dārgie lasītāji, ja stāsts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos. Priecāsimies arī, ja komentāros paudīsiet savu viedokli attiecībā uz Katrīnas rīcību!
