Latvijā pašnodarbināto personu nākotnes pensijas var būt krietni mazākas nekā tiem, kuri strādā algotu darbu. Jaunākie dati rāda, ka šī starpība sasniedz pat 40%.
Tas nozīmē, ka pašnodarbinātie vecumdienās varētu saņemt tikai aptuveni 60% no tās summas, ko saņemtu darbinieks ar tādu pašu ienākumu līmeni parastā uzņēmumā. Šāda situācija veidojas nodokļu aprēķinu un iemaksu sistēmas atšķirību dēļ.
Kāpēc veidojas tik liela starpība?
Galvenais iemesls pensiju plaisai ir sociālo iemaksu apjoms, ko katrs novirza savai nākotnei. Kamēr parastam darbiniekam pensijas uzkrājumam parasti tiek novirzīti 20%, pašnodarbinātajiem šī likme no ienākumiem virs minimālās algas ir tikai 10%. Lai gan pašlaik tas ļauj ikdienā paturēt vairāk naudas sev, ilgtermiņā tas rada robu uzkrātajā kapitālā.
Svarīgi pieminēt, ka Latvijā ir vairāk nekā 48 tūkstoši cilvēku, kas strādā sev. Liela daļa no viņiem šādā statusā strādā gadiem ilgi. Ja ienākumi ir nelieli vai mainīgi, iemaksas tiek veiktas minimālā apmērā, un tieši tas visvairāk ietekmē gala rezultātu, kad pienāks laiks doties atpūtā.
Nodokļu režīms un iemaksu kārtība
Pašnodarbinātā veiktās iemaksas nosaka izvēlētais nodokļu režīms. Ja tiek maksāta vispārējā likme 31,07% apmērā, cilvēks ir apdrošināts pret dažādiem dzīves gadījumiem – slimību, invaliditāti un arī maternitāti. Tas nodrošina ne tikai pensijas kapitālu, bet arī darba stāžu, kas ir būtisks pensijas piešķiršanai.
Ja ienākumi nesasniedz minimālo slieksni, kas ir 2220 eiro ceturksnī, likums paredz minimālās iemaksas 10% apmērā tieši pensiju apdrošināšanai. Tas palīdz saglabāt saikni ar sociālo sistēmu, tomēr neuzkrāj tik lielu summu, lai vecumdienās saglabātu līdzšinējo dzīves līmeni.
Kā var parūpēties par stabilitāti?
Tā kā valsts sistēma pašnodarbinātajiem neparedz tik lielus automātiskos uzkrājumus, daudzi meklē citus ceļus. Viens no populārākajiem variantiem ir 3. pensiju līmenis. Tas ir ērts tieši tāpēc, ka tur nav stingru noteikumu par to, cik un kad jāiemaksā. Tas labi der cilvēkiem, kuriem vienu mēnesi ir lielāks pasūtījums, bet nākamajā – klusāks periods.
Citi izvēlas brīvos līdzekļus novirzīt ieguldījumiem finanšu tirgos, piemēram, akcijās vai obligācijās, vai arī izmanto nekustamo īpašumu kā drošības spilvenu. Galvenais šeit ir regularitāte un tas, cik savlaicīgi sāk par to domāt. Jo ilgāks laiks ir priekšā, jo vieglāk ir izlīdzināt ienākumu svārstības un sakrāt nepieciešamo summu bez lieka stresa.
Stāža un deklarēšanas nozīme
Vēl viens būtisks aspekts ir ienākumu godīga un regulāra deklarēšana. Jebkurš periods, kad iemaksas netiek veiktas, rada tukšumu darba stāžā un attiecīgi samazina aprēķināto pensiju. Tas attiecas ne tikai uz pašnodarbinātajiem, bet uz ikvienu strādājošo, taču pašnodarbinātajiem pašiem ir jāseko līdzi, lai viss būtu kārtībā.
Galu galā mērķis ir panākt, lai vecumdienas būtu finansiāli mierīgas. Kombinējot valsts obligātās iemaksas ar paša veidotiem uzkrājumiem, ir iespējams šo 40% plaisu ievērojami samazināt un nodrošināt sev pienācīgu dzīves līmeni arī tad, kad aktīvās darba gaitas būs beigušās.
Kāda situācija ir jums? Vai esat jau pētījuši kāda pensija jūs sagaida, vai arī kādu pensiju jau saņemat? Padalies zem raksta komentāros!
Tie 40% izskatās briesmīgi uz papīra, bet vai kāds vispār tic, ka pēc 20-30 gadiem tās valsts pensijas vispār būs? Man šķiet, ka pašnodarbinātie dara pareizi – labāk to naudu, ko tagad ‘ietaupa’ uz iemaksām, ielikt nekustamajā īpašumā vai reālos uzkrājumos, nevis atdot kopējā katlā, kur neviens neko negarantē.