Amerikāņu metode pārvērta manu pelargoniju no drūma koka celma par visu gadu ziedošu skaistuli. Tiklīdz kļūst vēsāks, uz palodzes paliek kaili stublāji vietā, kur agrāk bija kupli krūmi. Lapas dzeltenas, žūst un krīt kā bērza lapas. Un tu stāvi, skatoties uz šiem žēlīgajiem stumbriņiem, domādams: “Nu viss, līdz pavasarim būs skumji.”
Agrāk arī es tā domāju. Nu jā, ziema taču klāt, augiem pienākas atpūta. Bet kādu reizi, pirms apmēram 20 gadiem, nejauši uzdūros vecā amerikāņu dārzkopības žurnālā rakstam par pelargoniju veidošanas metodi pēc 70. gs tehnoloģijas.
Un kopš tā laika mana pelargonija zied visu ziemu. Ne tikai viens vai divi ziedi, bet veseli ziedkopas, it kā janvārī uz palodzes uzplauktu mazs vasaras stūrītis. Un uz lapām nav ne miņas no dzeltenuma.
Tas viss pateicoties pieciem vienkāršiem, bet precīziem soļiem, ko es saucu par savu “piecu punktu sistēmu”. Un zināt, kas ir visbrīnišķīgākais? Viss darbojas kā pulkstenis. Galvenais — sākt laikā un darīt visu ne pēc ieraduma, bet ar prātu.
Kāpēc pelargonija “aplīst” līdz novembrim
Katru oktobri-novembri notiek tas pats. Dienas īsas, saule zema, baterijas tik karstas, ka pie loga pat olas varētu cept.
Pelargonijai tas ir stress uz stresa. Tā nesaprot, kas noticis, un sāk mest lapas kā āpsis pirms lietus.
Un mēs, dārznieki, vēl vairāk pielej eļļu ugunij. Turpinām to laist kā vasarā, noliekam tālāk no loga (it kā no baterijas karstuma), un — voilā! — pēc nedēļas vietā, kur bija krūms, paliek vājš stublājs.
Agrāk arī es tā darīju. Bet tad sapratu, ka problēma nav augā, bet mūsos. Vienkārši vajag nedaudz pielāgoties rudenim.
Amerikāņi 70. gs to saprata pirmie. Viņi pamanīja, ka pelargonija, ja pareizi koriģē gaismu, temperatūru un apgriešanu, ne tikai nezaudē lapas, bet turpina ziedēt pat decembrī.
Punkts 1. Kur turēt pelargoniju rudenī
Pirmais, ko daru novembra sākumā — pārvietoju visus podus tieši pie dienvidu loga. Lai stāv plecu pie pleca, it kā parādē. Gaisma ir galvenais sabiedrotais. Pat mazākā ēna, un stublāji sāk stiepties kā makaroni.
Agrāk liku podu uz palodzes, kur aizkari viegli aizsedz gaismu. Domāju, ka pelargonija nemīl tiešos saules starus. Maldījos. Pelargonija ir īsta saules mīļotāja. Jo spožāka gaisma, jo biezākas lapas un sulīgāki ziedi.
Bet! Nedrīkst ļaut pārkarst no baterijas. Es lieku koka režģi aptuveni 30–40 cm no baterijas, ne vairāk. Starp logu un podu lieku termometru. Ja temperatūra pārsniedz 25 grādus — problēma. Lapas zaudē turgoru, bet saknes “elpo grūti”.
Gaismas intensitāti pārbaudu vienkārši. Pusdienlaikā pielieku roku pie auga. Ēnai jābūt skaidrai. Ja tā ir izplūdusi, gaismas ir par maz — pievienojiet papildus apgaismojumu.
Punkts 2. Gaismas diena pēc amerikāņu principa
Amerikāņi jau pirms pusgadsimta saprata, ka pelargonija ziemā neguļ, ja diena ilgst vismaz 12 stundas. Tāpēc es virs katra krūma uzstādīju vienkāršu LED lampu (40 W, nekas īpašs).
Es ieslēdzu lampu plkst. 7 no rīta, izslēdzu plkst. 9, pēc tam atkal ieslēdzu no 17 līdz 21. Augam šķiet, ka diena ir gara. Tas nemet lapas un “neiet ziemas miegā”.
Vienreiz es speciāli veicu eksperimentu. Vienu pelargoniju atstāju bez papildus gaismas, otru ar lampu. Pēc trim nedēļām pirmā stāvēja kā vecs slotas kāts.
Punkts 3. Veidošana pēc 70. gs tehnoloģijas
Šeit sākas maģija. Rudens apgriešana — tas ir kā lielā tīrīšana augam. Amerikāņi izstrādāja shēmu, kur apgriešana notiek ne “acīm”, bet pa mezgliem.
No augšas saskaitu piecus mezglus — tos pašus “ķepu saķeres punktus”, no kuriem aug lapas. Apgriežu puscentimetru virs piektā, leņķī. Grieziens jābūt tīram un asam kā skuveklim. Es vienmēr noslauku nazi ar spirta salveti, lai nejauši neaplipinātu augu ar slikto.
Pēc apgriešanas trīs dienas nelaistu ar ūdeni. Lai brūces sadzīst. Un brīnums: divu nedēļu laikā no katra mezgla sāk augt jauni dzinumi. Krūms kļūst kuplāks, it kā mati pēc veiksmīgas frizūras.
Pavasarī vienas garas kāta vietā iegūstu kuplu bumbu no desmitiem dzinumu. Ziedēšana pēc tam — vienkārši pasaka.
Punkts 4. Laistīšana “ar sauso saprašanu”
Visbiežāk pieļautā kļūda — pārlieka laistīšana. Godīgi sakot, dažreiz cilvēku pelargonijas stāv gluži kā purvā!
Rudenī es pāreju uz taupīgāku režīmu. Pārbaudu augsni ar kociņu. Ieduru trīs centimetrus, ja sausa — tikai tad laistu. Parasti tas notiek reizi 7–10 dienās. Viss!
Lasi vēl: Noskalos zeltainā lietū: Tamāra Globa prognozē dimanta veiksmes periodu četrām zodiaka zīmēm no 5. novembra
Ūdeni lieku stingri pie poda malas, ne uz kāta. Pus glāzes — un pietiek. Labāk nepieliet, nekā pārliet. Ja pārlaista, sākas sakņu puve, un tad var darīt jebko — nekādas rezultāta.
Laistu vakarā, lai mitrums pa nakti iesūcas. Pēc katras laistīšanas uzmanīgi airēju ar zobu bakstāmo, augsnei jāelpo, saknēm jāsaņem gaiss.
Punkts 5. Rudens barošana
Amerikāņi ne velti uzskatīja rudenī par stiprināšanas, nevis augšanas laiku. Es arī pieturos pie šī principa.
Es gatavoju vienkāršu eliksīru: viena joda pilīte uz diviem litriem ūdens + šķipsniņa magnija sulfāta. Laistu reizi trīs nedēļās. Viss.
Jods likvidē patogēnus, bet magnijs saglabā lapu zaļumu. Pēc otrās laistīšanas lapas sāk spīdēt, it kā tās būtu pārklātas ar laku.
Ja augs izskatās noguris, vakarā apsmidzinu ar borskābes šķīdumu (pus grams uz litru ūdens). Tas stimulē ziedpumpuru veidošanos.
Ko darīt ar “tukšo” pelargoniju
Ja jūsu pelargonija jau pārvērtusies par kailu stublāju, nepārdzīvojiet. Ir pārbaudīta metode. Atstājiet 3 mezglus, apgrieziet kātu 10 centimetru augstumā. Griešanas vietu apberiet ar sasmalcinātu aktivēto ogli. Nedēļu nelaistiet. Pēc mēneša pamostas jauni dzinumi, un krūms burtiski atdzimst.
Es tā izglābu pelargoniju, kas oktobrī sala uz balkona. Domāju, viss, gals. Bet pēc pusotra mēneša tā atkal sāka ziedēt.
Šeit ir mans personīgais amerikāņu sistēmas kalendārs:
1. novembra nedēļa — pārvietoju visus podus pie dienvidu loga, ieslēdzu lampas.
2. nedēļā — veidoju krūmus, apgriežu pēc pieciem mezgliem.
3. nedēļa — mainu laistīšanas režīmu, pārbaudu augsnes mitrumu.
4. nedēļa — pirmā barošana ar jodu un magniju.
Decembris–janvāris — kontrolēju temperatūru un gaismu, barošana reizi trīs nedēļās.
Līdz janvārim pelargonija jau “ir iemācījusies ritmu”. Ziedi turas līdz pat mēnesim, lapas biezas un sulīgas, pat ziemā bez nevienas dzeltenas dzīlītes.
Kāpēc tas darbojas
Noslēpums ir vienkāršs: viss balstīts uz vasaras imitēšanu. Mēs radām apstākļus, kur augam ir ērti, pat ja ārā pūš vētra. Ne stresa, ne “atpūtas” zaru veidā.
Starp citu, es pamanīju vienu interesantu lietu. Tā pelargonija, kas aug pēc šīs tehnoloģijas, pavasarī sāk augt agrāk nekā citas. Jau martā parādās jauni pumpuri, bet maijā tā zied kā vienmēr — it kā aiz muguras nebūtu bijusi visa gada atvaļinājuma pauze.
Lasi vēl: Visa sērga pazudīs līdz ziemai: novembrī siltumnīcu laistu ar padomju laika līdzekli: darbojas par 100%
Ja jūsu pelargonija atkal pārvērtusies par tukšu stublāju, nesteidzieties to atmest. Vienkārši pamēģiniet 70. gs amerikāņu tehnoloģiju. Piecas aprūpes punkti, nedaudz pacietības — un, ak vai, jūs pat nepazīsiet savu augu!
