Bija viens no tiem nepatīkamajiem februāra vakariem, kad Rīgas ielas klāj slapja, pelēka sniega kārta un vējš no Daugavas puses šķietami iztriecas cauri pat visbiezākajam mētelim.
Es sēdēju savā automašīnā, lēnām virzoties pa Krasta ielu centra virzienā. Sastrēgums kustējās kaitinoši lēni – katrs metrs prasīja vairākas minūtes, un lietus lāses uz vējstikla jaucās ar kūstošām sniega pārslām, radot dīvainu, mirgojošu rakstu pilsētas uguņu gaismā.
Salonā klusi dūca apsilde, un gaisā virmoja svaigas kafijas aromāts – mans uzticamais pavadonis pēc kārtējās garās darba dienas.
Es strādāju nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā. Šī profesija nav tikai par ēkām, skaitļiem un zemi; tā ir par spēju saskatīt potenciālu tur, kur citi redz tikai drupas vai tukšus laukus. Šodien biju pabeigusi sarežģītu darījumu par jauna biroju kompleksa būvniecību Pārdaugavā.
Tas bija projekts, pie kura biju strādājusi gandrīz gadu, cīnoties ar birokrātiju, saskaņojumiem un investoru šaubām. Tajā vakarā es jutos iztukšota, bet gandarīta. Mans viedtālrunis nepārtraukti signalizēja par jauniem e-pastiem, taču es tos ignorēju. Es gribēju tikai vienu – klusumu un mieru.
Mana neatkarība un šis “Lexus” stūres rats rokās nebija nācis viegli. Katrs pakāpiens karjeras kāpnēs bija prasījis milzīgu enerģiju un atteikšanos no atpūtas. Es zināju, ka mājās mani gaida dēls Artis, kurš šovakar solīja izmēģināt kādu jaunu recepti, un mūsu mājīgā miera oāze klusajā centrā.
Tomēr, vērojot gājējus, kas steidzās garām, cieši ierāvušies mēteļos un slēpjot sejas no asā vēja, es pēkšņi sajutu dīvainu nemieru. Tā bija intuitīva sajūta, ka šis vakars beigsies citādi, nekā plānots. Es pat uz brīdi pieklusināju radio, it kā mēģinot saklausīt kaut ko pilsētas trokšņos, kas man pateiktu priekšā, kas sekos.
Sastapšanās, ko nevarēja paredzēt
Apstājoties pie luksofora netālu no tirdzniecības centra “Stockmann”, es pamanīju kādu sievieti ietves malā. Viņa nebija no tiem cilvēkiem, kas skaļi uzrunā garāmgājējus vai cenšas pievērst uzmanību ar uzstājīgiem lūgumiem pēc palīdzības.
Viņa stāvēja nedaudz salīkusi, atspiedusies pret vecā nama mūri, un šķita pilnīgi pazudusi savās domās. Viņas apģērbs – kādreiz, iespējams, ļoti elegants, bet tagad pavisam nodilis un vairākkārt labots mētelis – un plānie, samirkušie cimdi nodeva, ka viņai dzīvē klājas smagi. Viņa izskatījās kā nedaudz izbalējusi fotogrāfija no citas desmitgades, kas nejauši nonākusi mūsdienu steidzīgajā Rīgā.
Manī vienmēr ir bijusi vēlme palīdzēt. Es pārāk labi atcerējos savu studiju laiku, kad manas vienīgās vakariņas bija lētākie putraimi un es skaitīju pēdējos eirocentus tramvaja biļetei, lai tiktu uz darbu un atpakaļ uz īrēto istabiņu. Es nolaidu auto logu, lai sniegtu viņai nedaudz naudas.
Aukstais, mitrais gaiss uzreiz iebrāzās siltajā salonā, liekot man nodrebēt un uz mirkli sajust to skarbo realitāti, kādā šobrīd atradās šī sieviete. Tas bija kontrasts, kas burtiski “iekoda” – mana siltā ādas sēdekļa komforts un viņas drebošie pleci turpat, pāris metru attālumā.
— Lūdzu, paņemiet, šovakar ir pārāk auksts, lai stāvētu vējā, — es klusi noteicu, pasniedzot banknoti.
Kad sieviete lēnām pastiepa roku un pacēla skatienu, lai pateiktu paldies, es sajutu, kā sirds uz mirkli aiztur ritmu. Šķita, ka laiks ir apstājies. Viņas sejas panti, lai arī laika un pārdzīvojumu skarti, man bija pārāk pazīstami. Tajā brīdī visa mana stabilā un veiksmīgā dzīve uz mirkli sasvārstījās.
Tā bija Inta – sieviete, kura pirms desmit gadiem Mežaparka lepnajā savrupmājā man paziņoja, ka es esmu tikai “pārejoša kaprīze” viņas dēla Māra dzīvē. Es atcerējos viņas toreizējo stingro skatienu un dārgās pērļu rotas, kas tagad likās kā kaut kas no citas planētas.
Saruna zem pilsētas ugunīm
Intas skatiens sastapa manējo, un es redzēju, kā viņas acīs pazib apjukuma un tūlītēja atpazīšanas dzirksts, kam sekoja dziļš, vārdos neaprakstāms kauns. Viņa strauji novērsās, mēģinot ieraut galvu vēl dziļāk vecajā, noplukušajā apkaklē, it kā cerot, ka tumsa viņu paslēps un es viņu vairs neuzrunāšu. Tas nebija vienkārši kauns, tas bija pilnīgs iekšējs sabrukums.
— Intas kundze? — es neticīgi pārjautāju, ignorējot aizmugurē stāvošās automašīnas steidzīgo un nepacietīgo signālu.
— Jūs kļūdāties… — viņa klusi, aizsmakušā un trīcošā balsī izdvesa, pat nepaskatoties uz mani. — Brauciet prom, lūdzu. Netērējiet savu laiku cilvēkam, kurš nav tā vērts.
Es nevarēju vienkārši aizbraukt. Ne pēc tā, ko redzēju viņas acīs. Tajās nebija palicis ne piliena no tās augstprātības, ko es tik spilgti atcerējos. Es uzbraucu uz ietves malas, ieslēdzu avārijas gaismas un izkāpu ārā.
Vējš uzreiz iecirta sejā ledainas adatas, un manas smalkās kurpes acumirklī iestiga sāls un sniega putrā, bet es to gandrīz nejutu. Es piegāju viņai klāt un viegli pieskāros viņas plecam. Viņa burtiski sarāvās no šī negaidītā pieskāriena, it kā viss viņas spēks tajā mirklī būtu izzudis.
— Kāpiet mašīnā, — es teicu mierīgi, bet ar tādu pārliecību, kas nepieļāva iebildumus.
— Nē, Alise, es nevaru. Pēc visa tā, ko es tev teicu… kā es toreiz rīkojos pret tevi un bērnu… — viņa pat nepabeidza teikumu, viņas lūpas bija kļuvušas zilganas no aukstuma, un skatiens aizmiglojās, kļūstot vēl nespēcīgāks.
— Mēs nesāksim strīdu uz ielas šādā laikā. Rīga ir pārāk maza, lai mēs šeit rīkotu pagātnes rēķinu kārtošanu. Kāpiet iekšā. Tūlīt pat. Es jūs nevaru šeit atstāt.
Pēc mirkļa mēs abas jau sēdējām automašīnā. Inta ieņēma vietu blakus pasažiera sēdeklī, taču viņas stāja nodeva milzīgu iekšēju sasprindzinājumu – viņa centās aizņemt pēc iespējas mazāk vietas, it kā baidītos ar savu klātbūtni izjaukt manu sakārtoto un veiksmīgo vidi.
Viņa izvairījās no jebkāda acu kontakta, tā vietā cieši vērojot savas rokas, kuras nespēja rast mieru pēc ilgās stāvēšanas aukstumā. Salonā joprojām virmoja mierīgs kafijas aromāts, kas šajā brīdī radīja gandrīz neticamu kontrastu ar to realitāti, kura valdīja tepat aiz loga un kura pēkšņi bija ienākusi manā telpā.
— Kā tas notika? — es jautāju, kad biju nedaudz atguvusies no pirmā apjukuma un dzinēja siltums sāka mūs abas pamazām nomierināt. — Kur palika Māris? Māja Mežaparkā? Jūsu ģimenes uzņēmums, ar ko jūs tik ļoti lepojāties?
Inta lēnām sāka stāstīt, un katrs viņas vārds atklāja jaunu, neparedzētu pavērsienu viņas dzīves stāstā. Pēc vīra pēkšņās aiziešanas mūžībā pirms pieciem gadiem visa līdzšinējā stabilitāte sāka zust.
Izrādījās, ka viņu šķietami bezrūpīgā dzīve patiesībā balstījās uz neatrisinātiem parādiem un saistībām, kuras vīrs gadiem ilgi bija prasmīgi slēpis, lai uzturētu ģimenes tēlu. Viņa bija dzīvojusi ilūzijā, kurā viss ir sakārtots, taču realitāte izrādījās daudz skarbāka.
Šajā situācijā visvairāk pietrūka stingra atbalsta. Māris, kurš nekad nebija izjutis vajadzību pēc nopietna, pastāvīga darba un bija pieradis pie gatavas labklājības, nespēja uzņemties atbildību par radušos situāciju. Viņam pietrūka pieredzes un rakstura stingrības, lai nostātos pretī grūtībām, un šī nasta viņam izrādījās par smagu.
Tas liek domāt par to, cik svarīgi ir jau laikus mācīt līdzcilvēkiem atbildību, jo dzīvē nekas nav garantēts, un bez spējas pārvarēt šķēršļus pat visskaistākā pasaule var sabrukt vienā mirklī.
— Viņš devās peļņā uz ārzemēm, sākotnēji solot sūtīt naudu un palīdzēt, — viņa turpināja, skatoties uz slapjā sniega rakstiem, kas lēnām kusa uz automašīnas loga. — Bet drīz vien ziņas no viņa kļuva arvien retākas, līdz tās izbeidzās vispār.
Es paliku viena pret visām saistībām, kuras vairs nespēju segt. Man nācās šķirties no visa – mājas, mēbelēm un lietām, kas man bija dārgas. Es pat nezināju, ka Māris man vairs nezvanīs, Alise… Es pieļāvu, ka viņam tur ir izveidojusies pavisam cita dzīve, kurā man vairs nav vietas.
Un tad, mēģinot glābt to, kas vēl bija palicis, es uzticējos nepareiziem juridiskiem padomiem. Solījumi par mazāku, uzturamu dzīvokli izrādījās tikai juridiski sarežģīti līgumi, kuru dēļ es beigās zaudēju tiesības uz jebkādu pajumti.
Tā es attapos uz ielas, bez iespējas kaut ko vērst par labu.
Kā izvērtās šī negaidītā tikšanās un kādu lēmumu es pieņēmu pēc Intas skaudrā stāsta noklausīšanās, lasiet stāsta otrajā lapā.
