Dzīves mācības un jaunie apvāršņi
Šī tikšanās Rīgas sirdī man iemācīja ko tādu, ko nevar apgūt nevienā biznesa augstskolā vai darījumu sarunās. Es sapratu, ka panākumi, nekustamie īpašumi un bankas konti ir tikai ārēja fasāde, kas var pazust viena nepārdomāta lēmuma vai likteņa pavērsiena dēļ.
Galvenā vērtība, ko mēs sevī nēsājam, ir mūsu spēja saglabāt cilvēcību un sirdsmieru brīžos, kad dzīve mums iedod izvēles iespēju pret tiem, ar kuriem mums pagātnē ir bijušas vissarežģītākās attiecības. Tas nav stāsts par to, kuram ir taisnība, bet gan par to, cik stipri mēs esam savā iekšējā mierā.
Šī spēja pacelties pāri vecām nesaskaņām un ieraudzīt cilvēku, nevis viņa pagātnes kļūdas, ir patiesais briedums. Tas liek mums saprast, ka katrs satiktais cilvēks, pat tas, kurš radījis mums grūtus brīžus, ir bijis skolotājs.
Beigu beigās svarīgi ir nevis tas, kā pret mums izturējās citi, bet gan tas, kā mēs izvēlamies reaģēt, kad liktenis mums iedod iespēju parādīt savu labāko pusi. Tieši šādos mirkļos mēs paši kļūstam par labāku sevis versiju, atstājot pagātni tur, kur tai ir vieta – aiz muguras.
Šis stāsts man atvēra acis uz vairākām būtiskām patiesībām. Pirmkārt, turēt rūgtumu pret kādu ir tas pats, kas pašam dzert indi un cerēt, ka tas kaitēs otram. Ja es tajā vakarā būtu pabraukusi garām, jūtot nepatīkamu prieku par viņas likteni, es būtu zaudējusi savu pašcieņu un kļuvusi tieši tāda pati, kāda toreiz bija viņa.
Otrkārt, piedošana nav dāvana otram, tā ir dāvana sev pašam. Tā atbrīvo no smaguma un pagātnes rēgiem, ko mēs nēsājam līdzi gadiem ilgi.
Es nolēmu rīkoties nekavējoties. Man piederēja neliels studijas tipa dzīvoklis netālu no centra, ko izmantoju viesiem vai komandējumiem. Es aizvedu Intu turp, sagādāju viņai siltu pārtiku un nepieciešamākās lietas. Es nesolīju viņai atgriezt Mežaparka spožumu, bet es apsolīju viņai drošību un cieņu, ko viņa pati sev vairs nespēja sniegt.
Piedošanas spēks un nākotne
Šodien Inta vairs nestāv ielas malā. Viņa dzīvo tajā pašā dzīvoklī un palīdz manā uzņēmumā ar arhīvu un dokumentu kārtošanu. Viņas gadiem uzkrātā pieredze darbā ar klientiem un precizitāte izrādījās ļoti noderīga, kad viņa atguva sirdsmieru un pašcieņu. Viņa joprojām nespēj skatīties manās acīs bez pateicības, un es redzu, kā viņas skatiens pamazām kļūst gaišāks.
Ar dēlu Arti mēs esam daudz runājuši par šo situāciju. Viņi ir tikušies, un, lai gan viņu attiecības veidojas lēnām un piesardzīgi, es redzu, ka Artis mācās lielāko dzīves skolu – spēju pieņemt, saprast un dot otro iespēju. Viņš vairs nejautā par pagātni; viņš redz vecmāmiņu, kurai viņš tagad ir svarīgs atbalsts.
Šis notikums man pierādīja, ka dzīve ir kā aplis. Viss, ko mēs dodam citiem – vai tas būtu aukstums vai siltums –, agri vai vēlu atgriežas pie mums pašiem visnegaidītākajā veidā. Es izvēlējos dot siltumu nevis tāpēc, ka viņa to būtu pelnījusi ar savu pagātnes rīcību, bet gan tāpēc, ka tas bija vienīgais ceļš, kā es pati varēju palikt par cilvēku.
Šodien es jūtos daudz bagātāka nekā jebkad agrāk, un šī bagātība nav mērāma kvadrātmetros vai eiro, bet gan sirdsmierā, ko sniedz spēja piedot un rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Kā jūs rīkotos, ja satiktu cilvēku, kurš reiz sāpīgi mainījis jūsu dzīves gaitu? Vai piedošana ir iespējama katrā situācijā? Padalieties ar savu viedokli komentāros.
