Mārtiņš Luters Kings ir teicis: „Cilvēki nesadzīvo labi, tāpēc, ka baidās viens no otra. Cilvēki baidās viens no otra, tāpēc, ka nepazīst cits citu. Viņi nepazīst viens otru, jo starp tiem nav pienācīga saskarsme.” Saskarsmes process ir svarīgs. Tas ne tikai paildzina mūsu dzīves, bet tas arī ļauj mums katram nonākt līdz savai personībai. Svarīgi ir saprast, ka apzināties sevi kā cilvēki mēs varam tikai esot saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
Amerikāņu psihologs Ābrahams Maslovs, izstrādādams cilvēka vajadzību piecu līmeņu piramīdu, ierindoja „sevis apzināšanos” jeb „personas vajadzību apzināties sevi” piramīdas augšgalā – aiz tādām vajadzībām kā fizioloģiskās vajadzības, vajadzība pēc drošības, sociālās vajadzības. A.Maslovs uzskatīja, ka, lai piepildītu katru no vajadzībām, iepriekšējam līmenim jābūt piepildītam, tātad, cilvēks pats par sevi nepievērsīsies sevis apzināšanai, kamēr nebūs sajutis piepildījumu primārajās sfērās.
Pirms esam saskarsmē, uzdodam katrs sev jautājumu (apzināti vai pat neapzināti) – „Kāds es esmu? – Gudrs vai aprobežots, pievilcīgs vai nepievilcīgs, izveicīgs vai neapķērīgs?” Atbildes uz šiem jautājumiem mēs negūstam paši, meklēdami tās sevī, – mēs tās iegūstam esot saskarsme ar citiem cilvēkiem, esot saskarsmē ar sabiedrību. Cilvēki redz, kā citi cilvēki reaģē uz mūsu rīcību, mūsu rakstura iezīmēm un to izpausmēm, tādējādi ļaujot mums katram apzināties sevi.
Ja mums kā cilvēkiem tiktu atņemta iespēja sazināties ar citiem cilvēkiem, mūsu personības apziņa neveidotos, mēs neapzinātos sevi kā cilvēkus, jo mums nebūtu vadlīnijas, kurām sevi pielīdzināt.
Kad ienākam pasaulē, mums katram ir minimāla personības apziņa vai mums vispār tāda neeksistē. Ideju par to, kas esam, mēs veidojam no informācijas, ko saņemam agrā bērnībā no citiem cilvēkiem. Būtībā savu apziņas sajūtu mēs veidojam balstoties uz ideju, ko par pieņemamu un vēlamu atzinuši mūsu priekšgājēji – vecāki, vecvecāki un tā tālāk. Šī bērnībā iegūtā informācija arī nosaka to, kādi mēs veidosimies savā dzīves laikā.
Avots:
