Pēc pusgadu ilgām attiecībām viena vakara saruna ar Aivara māti lika man uz visu paskatīties pavisam citādām acīm.
Aivars šķita kā mierīga osta pēc vētrainiem gadiem. Piecdesmit četri gadi, pieredzējis arhitekts ar dzīvesgudru skatienu un labām manierēm. Man ir četrdesmit astoņi, esmu piedzīvojusi šķiršanos un beidzot jutos gatava jaunām, stabilām attiecībām. Ar Aivaru viss šķita vienkārši un saprotami, līdz dienai, kad viņš ierosināja: “Mana mamma vēlas ar tevi iepazīties. Brauksim sestdien ciemos?”
Es šo uzaicinājumu uztvēru ar prieku. Mūsu vecumā iepazīstināšana ar vecākiem vairs nav jaunības mulsums, bet gan brieduma zīme. Tas liecināja, ka Aivars mūsu pusgadu ilgo kopābūšanu uztver nopietni un saredz mums kopīgu nākotni. Sestdienas pēcpusdienā es rūpīgi izvēlējos kleitu, iegādājos labu našķi un skaistu ziedu pušķi, cerot uz sirsnīgu vakaru.
Vakariņas, kurās valdīja vēsums
Aivara māte, Margrietas kundze, mūs sagaidīja savā pedantiski uzpostajā dzīvoklī. Gaiss tur smaržoja pēc vaskotām mēbelēm un senatnes. Viņa bija slaida, stingra sieviete, kura savos septiņdesmit gados saglabājusi staltu stāju un asu, vērtējošu skatienu. Jau pie durvīm es sajutu, ka katrs mans solis tiek mērīts.
Mēs apsēdāmies pie svētku galda. Viss bija servēts nevainojami – balti galdauti, sudraba galda piederumi un bagātīgs cienasts. Es neskopojos ar komplimentiem par viņas gatavoto cepeti un mājīgo atmosfēru, taču Margrietas kundze uz maniem centieniem raudzījās ar vēsu pieklājību. — Irina, pastāstiet, ar ko jūs nodarbojaties? — viņa jautāja, pat nepaceldama acis no sava šķīvja. — Strādāju apdrošināšanas jomā, vadu nodaļu lielā uzņēmumā, — es mierīgi atbildēju. Viņa nedaudz sarauca pieri un tikai noteica: — Karjeriste. Skaidrs. Mūsdienās sievietēm tas laikam skaitās svarīgāk par visu pārējo.
Nākamais jautājums skāra personīgāko tēmu – bērnus. Kad atbildēju, ka man bērnu nav, iestājās ilgs, smags klusums. Margrietas kundze nozīmīgi saskatījās ar dēlu un sāka stāstīt par Olitu – Aivara bijušo sievu. “Olita bija citādāka. Viņa dāvāja Aivaram divus brīnišķīgus dēlus un visu savu laiku veltīja mājām. Viņa bija īsta saimniece, kura zināja, ka vīrietis ir jāatbalsta, nevis jācenšas pārspēt darbā.”
Frāze, kas mainīja visu
Atmosfēra kļuva arvien saspringtāka. Pēc pamatēdiena Aivars izgāja uz balkona, lai atbildētu uz “steidzamu” darba zvanu, un mēs ar māti palikām divatā pie tējas tases. Viņa nolika savu tasīti, cieši paskatījās man acīs un klusi, it kā dalītos ar lielu noslēpumu, noteica:
“Ziniet, Irina, Aivars visu mūžu ir meklējis sievieti, kura būtu līdzīga man. Olita sākumā bija tāda – viņa saprata savu vietu un to, ka ģimenes miers ir atkarīgs no viņas pazemības. Viņa katru svētdienu brauca šurp, palīdzēja man uzkopt dzīvokli, gatavoja ēst visai nedēļai un bez ierunām klausīja manus padomus dārza darbos un dēlu audzināšanā.”
Es klausījos un jutu, kā manas cerības par harmoniskām attiecībām sāk drupt. Viņa turpināja: “Bet tad Olita “sabojājās”. Sāka runāt par savām interesēm, gribēja atgriezties darbā. Aivars mēģināja viņai paskaidrot, ka tas nav vajadzīgs, ka viņam mājās vajag mieru un apkoptu māti, bet viņa izvēlējās šķirties. Tagad Aivaram ir vajadzīgs kāds, kurš beidzot sapratīs, ka rūpes par vīrieti un viņa vecākiem ir augstākais sievietes uzdevums. Vai jūs esat gatava tam veltīt savas svētdienas?”
Tajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Es redzēju nevis dēlu, kurš rūpējas par māti, bet gan vīrieti, kurš nemeklē partneri vai mīļoto sievieti. Viņš meklēja jaunu “Olitu” – cilvēku, kas aizpildīs tukšo vietu šajā kontrolētajā sistēmā un kļūs par bezmaksas palīgu viņa mātei.
Patiesības mirklis automašīnā
Mēs atvadījāmies un devāmies prom. Mašīnā valdīja klusums, ko pārtrauca tikai motora rūkoņa. Aivars šķita apmierināts, pat iedvesmots. — Nu, kā tev mamma? Viņa tiešām pacentās ar vakariņām, vai ne? — viņš smaidot vaicāja. — Aivar, lūdzu, piestāj ceļmalā, — es klusi teicu. Viņš izskatījās pārsteigts, bet paklausīja. Kad auto apstājās, es pagriezos pret viņu: — Tava māte man tieši pateica, ka tava bijusī sieva katru svētdienu veltīja viņas apkalpošanai un ka tu gaidi no manis to pašu. Vai tas ir tiesa?
Aivars nedaudz nogāza acis un samulsa: — Nu, Irina, tu pārspīlē. Mamma ir gados, viņai vienkārši vajag atbalstu. Tas taču ir dabiski, ka tuvinieki palīdz. Vai tad tev būtu grūti reizi nedēļā atbraukt un pagatavot viņai kaut ko garšīgu? — Tas nav par grūtumu, Aivar. Tas ir par to, ka tu nemeklē sievu, ar kuru kopā ceļot, smieties un veidot mūsu dzīvi. Tu meklē kādu, kura turpinās kalpot tavam komfortam un tavas mātes iekārtai.
Aivars klusēja. Viņa klusēšana bija skaļāka par jebkuru atrunu. Es sapratu, ka šajā pusgadā biju iemīlējusies tēlā, ko viņš bija radījis, nevis realitātē.
Secinājumi un jauns sākums
Es izkāpu no automašīnas turpat ceļmalā, izsaucu taksometru un devos mājās. Nākamajās dienās Aivars sūtīja ziņas, skaidrojot, ka esmu “pārāk jūtīga” un ka “ģimenē visi palīdz viens otram”, taču es vairs neatbildēju.
Vēlāk, nejauši satiekot kādu kopīgu paziņu, uzzināju, ka Olita pēc šķiršanās ir burtiski atplaukusi. Viņa ir apprecējusies otrreiz, dzīvo citā pilsētā un beidzot bauda dzīvi, kurā viņas viedoklis tiek uzklausīts. Savukārt Aivars joprojām meklē. Viņš turpina iepazīties ar sievietēm, aizved tās uz vakariņām pie mātes, un pēc šīm vakariņām stāsts parasti beidzas.
