Ar vecumu klusi un nemanāmi ienāk pārmaiņas — vārdu kļūst mazāk, bet jautājumu vairāk. Nevis sev pašai, bet no citiem. Cilvēki pēkšņi sāk jautāt nevis par laiku, bet par tavu dzīvi: kāpēc esi viena? Kāpēc neesi pārcēlusies pie bērniem? Vai kāpēc vēl dzīvo šeit, ja dienas pavadi klusumā?
Par vecumu bieži valda noteikts priekšstats: dārza darbi, rūpes par mazbērniem, seriāli un vasarnīca. Taču, ja izvēlies iet citu ceļu, cilvēki mēdz izteikt savu viedokli vai dot padomus, pat ja tie nav prasīti.
Un tagad būsim godīgi — bez pamācībām un augstprātības. Cilvēcīgi. Ar ko patiesībā ir vislabāk dzīvot pēc septiņdesmit? Un vai vispār ir vajadzīgs, lai kāds būtu līdzās?
Ar sevi pašu — un bieži vien ar to ir gana
Skani gandrīz kā joks, vai ne? Taču patiesībā tas ir ne vien vissarežģītākais, bet arī vissvarīgākais ceļš. Būt sev līdzās — tas nav tikai atcerēties izslēgt gludekli. Tas nozīmē nebaidīties no klusuma, prast sadzirdēt sevi un nebēgt no savām domām.
Kad paliec viena telpā, baidies nevis no grīdas čīkstēšanas vai vakara tumsas, bet gan no iekšējās balss. Tā ir kā smalks lietus — lēns, bet neatlaidīgs. Tā atgādina par to, kas palicis nepateikts, nepiedots, nepabeigts. Dažkārt tas nospiež tik klusi, bet dziļi, ka gribas vienkārši uz brīdi pazust klusumā.
Kad cilvēks beidzot iemācās sazināties pats ar sevi, dzirdēt savas vēlmes un sniegt sev prieku, vientulība vairs nav kā būris. Tā kļūst par dārzu, kurā iespējams baudīt gan klusumu, gan mūziku, gan izvēlēties starp vēlām vakariņām vai rīta vingrinājumiem. Un var vienkārši darīt to, ko sirds vēlas.
Iespējams, tieši pēc septiņdesmit dzīve beidzot dod šo iespēju.
Ar bērniem – ja starp jums ir mīlestība, nevis pienākuma sajūta
Šis jautājums reizēm rada nesaskaņas pat mierīgā pagalmā. Vieni saka: ‘Esmu izaudzinājusi — tagad lai paši rūpējas.’ Citi domā: ‘Vecumdienās gribas nezaudēt patstāvību un nevēlos apgrūtināt citus.
Kā bieži dzīvē, patiesība nav melnbalta. Dzīvot kopā ar bērniem var, ja starp jums valda cieņa, nevis nogurums un aizrādījumi. Ja neviens tev nepiesienas par katlu, un tu neesi tikai „vecmāmiņa pēc grafika”, bet paliec pats par sevi.
Pārcelties pie bērniem nozīmē zaudēt sava mājokļa siltumu, ierasto skatu un mīļo tēju. Un, ja tev piedāvā nevis savu istabu, bet rūpētāja lomu – vai tas ir tā vērts?
Vecums nenozīmē zaudēt savu būtību. Nav jāmaksā par siltumu ar brīvību.
Ar draudzeni — ja viņa ir kļuvusi par tavu dvēseles daļu
Kas teicis, ka kopdzīve var būt tikai ģimenei vai laulātajiem? Vairāk un vairāk vecākas draudzenes, kuras sen pazīstamas vai nejauši satuvinājušās, izvēlas dzīvot kopā — ne no vajadzības, bet no brīvas izvēles.
Tā rodas īsts mājas siltums — kopā gatavojot griķus, smejoties par seriāliem, adīt drēbes un daloties ikdienas stāstos. Klusējot kopā naktī un mierīgi pagarinot tējas tasi, nepajautājot par iekšējām sajūtām.
Šādas attiecības ir brīvas no pārmetumiem un sacensībām. Vairs nav svarīgi, kurš ko aizmirsis — galvenais ir miers un siltums blakus.
Kad kļūsti vecāks, vissvarīgākā ir vienprātība un miers klusumā, nevis lielas kompānijas trokšņi. Tā rodas īsts komforts.
Ar mazbērniem – ja viņi ir garīgi nobrieduši
Dažkārt mazbērni kļūst tuvāki nekā paši bērni, jo ar viņiem nav nekādu prasību vai aizrādījumu – vien palikusi tikai mīlestība. Tomēr arī te ir sava robeža.
Maigums nenozīmē ērtības. Vecmāmiņa nav pastāvīga aukle, ēdiena piegādātāja vai bezmaksas pakalpojums.
Ja mazbērns spēj klausīties un interesējas par taviem stāstiem, ne tikai par to, kas ir pusdienās, – tā ir īsta tuvība. Tad blakus viņam ir viegli būt.
Tad arī ir vērts kopīgi dzīvot zem viena jumta.
