Ar svešiniekiem – ja viņi ir kļuvuši par tuviem cilvēkiem
Dažreiz tuvāki ir nevis ģimenes locekļi, bet cilvēki no malas. Piemēram, kaimiņiene, ar kuru nejauši aprunājies kāpņu telpā, sieviete no peldbaseina vai blakus gultas biedrene klīnikā.
Ar viņiem ir vieglāk: nav senas nevienlīdzības, nav ilga aizkaitinājuma, nav «tu vienmēr tā…». Ir tikai «kā tu šodien jūties?». Un, ja šajā «šodien» jūties labi, tas ir pats svarīgākais.
Pēc 70 gadiem dzīve vairs nav pārbaudījums vai eksāmens. Svarīgāk ir pašam izvēlēties, nevis tikai izpildīt dzimtas saistības.
Ar tiem, kas tevi neievēro un neatzīst, nevajadzētu kopā pavadīt laiku
Tas nav apspriežu temats. Neatkarīgi no gadiem — ir svarīgi, lai tevi cienītu.
Ja blakus jūties nevietā, nepiederīga vai kā «ne tāda» — nepaliec tur. Ja katrs vārds atstāj nepatīkamu noskaņu un dienas šķiet smagas — dodies prom.
Vecums nav sods. Tas ir pelnīts miers. Un tev ir tiesības teikt: «Es tā dzīvot nevēlos.»
Ar cerību – kaut vai tikpat ikdienišķā kā autobusa gaidīšana
Par to gandrīz nerunā, bet tas ir svarīgi.
Jums ir nākotne. Varbūt ne liela, bet savējā — svētdienas braucienā uz vasaras māju, jaunā blūzītē, vēlēšanās iemācīties lietot telefonu vai sākt zīmēt.
Nākotne nav saistīta ar vecumu. Tā ir kustība, iespēja mosties un pajautāt sev: “Ko labu es šodien varu izdarīt?”
Pat ja tā ir maza, svarīgi, ka tā pastāv.
Ar klusumu – ja tas ir kļuvis par tavu patvērumu
Dažkārt labākais kaimiņš ir klusums. Ne vientulība, bet tieši klusums, ko meklējām visu dzīvi, bet neļāvām sev sajust.
Tas klusums, par ko sapņojām četrdesmit gados — kad nav jāsteidzas, jātaisnojas vai jācenšas iepriecināt. Vienkārši būt. Vienkārši elpot.
Daudzas sievietes pēc daudziem gadiem beidzot guļ mierīgi. Ne tāpēc, ka viss kļūtu vieglāk, bet tāpēc, ka nemierīga sajūta vairs nav viņu ikdienā.
Klusums ir kā kaķis, kas mierīgi sēž pie kājām. Ja to pieņem, tad vairs nedzird televizora troksni, zvanu vai svešas kājas. Tikai sevi.
Dzīvot klusumā — nenozīmē vientulību. Tas nozīmē izvēlēties sevi. Un ja šajā klusumā ir miers — sargā to.
Un viss. Dzīve pēc 70 ir kā atvasara – siltāka, nekā šķiet. Gaišāka, nekā iedomājies. Un kaut arī ar nelielu skumju pieskaņu, tā ir īsta un patiesi tava.
