– Tikai nesaki man, ka tu visu par savu dzīvi stāsti Lienei?
– Ko tu ar to domā? – Es nesapratu. – Mums ar viņu ir labas attiecības, protams, ka es viņai stāstu…..
– Ak, viss ir skaidrs, – nopūtās vīra māsa. – Vai tu nepamanīji, ka viņai ir “ļauna acs”?
– Ko? – es pasmējos. – Neizdomā to. Un vispār, es tādām lietām neticu. – Es arī neticēju, – atbildēja Natālija. – Bet tad es pārliecinājos, ka tieši tā arī ir.
Pēc sarunas ar viņu es domāju, ka tas viss ir tikai muļķības. Un tad es atradu pircēju savai vecajai mašīnai, kuru nevarēju pārdot. Viņš pat negribēja kaulēties! Es biju sajūsmā. Protams, es par to pastāstīju Lienei. Un kas notika? Pēkšņi pircējs pārdomāja. Bez jebkāda iemesla. Tad es atcerējos Natālijas teikto. Un nolēmu vienkārši pamēģināt.
Pēc pāris nedēļām es atkal atradu pircēju mašīnai. Šoreiz es savai draudzenei neko neteicu, un darījums notika! Es biju laimīga. Un tikai ziņkārības dēļ nolēmu sekot līdzi notikuma gaitai.
Pēc šķiršanās no vīra es devos uz vairākiem randiņiem ar vīriešiem. Taču nekas interesants nesanāca. Un tad kāds kolēģis uzaicināja mani uz kafiju. Es piekritu. Es par to Lienei neteicu. Un viss noritēja lieliski! Lai gan ar šo cilvēku strādāju kopā jau ilgu laiku, man vienmēr šķita, ka viņš ir kluss. Bet izrādījās, ka viņš var būt ļoti jautrs un interesants. Pēc trim randiņiem es piezvanīju Natālijai.
– Man šķiet, ka tev taisnība, – es ievilku elpu. – Biju pārstājusi dalīties ar Lieni savas dzīves detaļās, un likās, ka viss kļūst labāk…
– Es tev to teicu! – viņa sacīja triumfējoši.
Tikai ir vēl viena problēma. Tagad Liene uz mani bija apvainojusies.
– Kāpēc tu man nemaz nestāstīji, ka esi pārdevusi savu mašīnu? – viņa man jautāja. – Kāpēc es par to uzzināju pēdējā no visiem?
– Tas vienkārši notika, – es atbildēju. Es viņai arī neesmu stāstījusi par savu romānu ar kolēģi. Es vienkārši baidos, ka, ja ar to padalīšos, un mēs ar Rihardu vairs nebūsim kopā. Un tagad es jūtos vienkārši laimīga. Pirmo reizi tik ilgā laikā!
Bet es saprotu, ka nav iespējams visu laiku visu noklusēt no savas draudzenes. Un baidīties no viņas “ļaunās acs” arī ir muļķīgi. Es to saprotu.
Bet… varbūt tomēr tādas lietas dzīvē eksistē? Varbūt tā ir vienkārši skaudība un sliktās enerģijas, kas bloķē labo, kas varētu notikt manā dzīvē? Un kā domājat jūs?
