Ilgajos gados darbā šķiet, biju pieradusi pie vīriešu humora, kas bieži vien robežojās ar vieglu nepieklājību, bet kādu dienu izskanēja frāze, kas mani izsita no sliedēm tik pēkšņi, ka vēl šobrīd atceros sejas izteiksmi cilvēkam, kurš to pateica
Mēs stāvējām pie virtuves, gaidījām, kad atbrīvosies mikroviļņu krāsns, un par kaut ko tērzējām – precīzi vairs neatceros. Atceros tikai to, ka es kā vienmēr izteicu savu neatkarīgo viedokli. Un pēkšņi Māris, ar kuru mums vienmēr bija bijušas normālas attiecības (kā man šķita), piemiedza acis, uzmanīgi uz mani paskatījās un noteica:
– Goda vārds, Anete! Ar tavu raksturu tikai kaķi spēs sadzīvot.
Es iesmējos, bet smiekli sanāca kaut kādi samocīti un nedabiski. Iekšā it kā kaut kas notinkšķēja – tieši tā, it kā kāds būtu iebakstījis ar pirkstu tajā pašā vietā, par kuru es centos pat nedomāt. Tas nebija vienkārši aizrādījums, bet gan kaut kāds vērtējums, kurā dīvainā veidā bija sajaukta daļa patiesības un porcija sveša skatiena. Ārēji es saglabāju mieru, bet vārds “raksturs” pēc tam visu dienu gulēja uz pleciem kā neredzams smagums. Un, jo vairāk es par to domāju, jo stiprāka kļuva vēlme saprast: ko tieši Māris ar to bija domājis?
Darbā es vienmēr biju tieša. Redzu kļūdu – pateikšu. Kaut kas kaitina – netēlošu, ka viss ir ideāli. Jā, man ir grūti spēlēt pieklājību pieklājības pēc, tukšas sarunas mani ātri nogurdina. Bet dzirdēt ko tādu uz savu pusi bija negaidīti. Galu galā līdz šim neviens atklāti nebija teicis, ka ar mani ir grūti. Es taču vienmēr uzskatīju sevi par uzticamu, mierīgu un visnotaļ draudzīgu, ja vien, protams, mani neaizskar pārāk dziļi.
Mēģinājums atvairīt
Pa ceļam uz mājām mēģināju atvairīt šo nepatīkamo sajūtu, bet frāze griezās galvā kā skrāpēta skaņuplate. Kārtējo reizi iedomājos, ka cilvēki dažkārt mūs redz tādā leņķī, kādā mēs paši uz sevi neuzdrošināmies skatīties. Atgriezos vēlu, apsēdos virtuvē, ieslēdzu tējkannu un vienkārši klausījos, kā tā šņāc. Negribējās ne filmas, ne sarunas. Un es pieķēru sevi pie domas: ja man jautātu, kāpēc šie Māra vārdi tik ļoti aizskāra, es nezinātu, ko atbildēt.
Droši vien tādēļ, ka tajos izskanēja tas, ko es pati sen biju jutusi, bet baidījusies noformēt domās. Ka manā dzīvē patiešām sen neviena nav. Ka man ir vienkāršāk būt vienai, nekā kādam skaidrot savus ieradumus, reakcijas, principus. Ka es izvairos no nesaskaņām, bet iekšā krāju aizvainojumus, kas pēc tam izlaužas visnepiemērotākajā brīdī. Un jā, iespējams, kaķi un tiešām ar mani sadzīvotu labāk – tie neprasa garus paskaidrojumus, neapvainojas par klusēšanu un negaida zvanus.
Vairākas dienas pēc tam es it kā staigāju ar neredzamu spoguli, kurā atspoguļojās nevis āriene, bet tā manis daļa, uz kuru es reti skatījos. Atcerējos bijušās attiecības, darba brīžus, situācijas ar draugiem, kur biju pārlieku skarba vai noslēgta. Un katru reizi pieķēru sevi pie tā, ka atzīt to ir nepatīkami.
Bet tad notika tas, kas lika man galīgi apšaubīt Māra vārdus…
Vakarā atgriezos mājās ar smagiem maisiņiem. Garastāvoklis bija pelēks kā februāra šķīdonis zem kājām. Pie pašas kāpņu telpas pamanīju mazu, pelēku radību, kas sēdēja uz pakāpieniem un vilka pie sevis ķepiņu. Tas nebija kāds pašpārliecināts pagalma kaķis, bet gan kaut kāds piesardzīgs, tomēr ne nobijies. Es apstājos, noliekos un klusi pajautāju: – Ķepiņu savainoji?
Un tad notika mazs sadzīves brīnums, kas spēj mainīt garastāvokli vienā sekundē. Kaķēns piecēlās, uzmanīgi pienāca klāt un, ne mirkli nešauboties, pabāza pieri zem manas plaukstas. Lūk, tā, bez bailēm, vienkārši uzticējās.
Es uzmanīgi paņēmu viņu rokās, piespiedu sev klāt un sajutu, kā viņš atslāba, it kā pazītu mani simts gadus. Un tajā brīdī doma par to, ka “ar mani sadzīvos tikai kaķi”, pirmo reizi neiedūra. Tieši otrādi, dvēselē kļuva klusi un mierīgi. Jo, ja reiz pirmā dzīvā radība ilgā laikā man tik viegli uzticējās – varbūt es neesmu nemaz tik dzeloņaina un nepieejama, kā šķiet?
Kopš tā vakara viss sāka mainīties gandrīz nemanāmi
Bet tieši šis pakāpeniskums padarīja pārmaiņas pa īstam īstas. Es ienesu kaķēnu mājās, uzliku uz virtuves galda blakus maisiņiem, un viņš uzreiz sāka pētīt telpu, it kā būtu atgriezies savā dzīvoklī pēc ilgas prombūtnes. Atradu vecu bļodiņu, kas savulaik nopirkta “katram gadījumam”, un sapratu – šis gadījums ir pienācis.
Ķepiņa izrādījās savainota – ne stipri, bet viņam bija grūti. Tuvākajā iestādē mani, par brīnumu, atpazina – es vairākas reizes biju tur pavadījusi paziņas. Speciālists, ieraugot mani ar kaķēnu, pasmaidīja: – Beidzot, Anete, atnācāt nevis kompānijas pēc. Izrādījās, nekas briesmīgs, vajadzīgs miers, siltums un rūpes. Šīs “nedaudz rūpes” ievilkās visas nedēļas garumā.
Pirmās dienas kaķis dzīvoja kā viesis, bet uzvedās tā, it kā es būtu viņu uzaicinājusi uz pastāvīgu dzīvi. Gulēja blakus, staigāja nopakaļus, pastāvīgi kaut ko murmināja zem deguna. Šajā viņa klusajā, bet pārliecinātajā pieķeršanās sajūtā bija tik daudz mierinājuma, ka es pirmo reizi ilgā laikā mājās sajutu nevis tukšumu, bet dzīvu, siltu mājīgumu.
Un, jo ilgāk viņš bija blakus, jo skaidrāk es sapratu: Māra frāze, kas vēl pirms nedēļas šķita dzeloša patiesība, tagad izskatījās pēc vienkārši neveikla joka. Ar kaķi es nebiju aizkaitināma vai noslēgta – es biju es pati. Mierīga, uzmanīga, parasta. Un man kļuva interesanti: kāpēc gan ar cilvēkiem es dažkārt kļūstu citāda?
Atbilde atnāca, kad pēc brīvdienām atgriezos darbā. Māris mani satika gaitenī, pasmaidīja un teica: – Anete, tu šodien esi tāda kaut kāda maiga, kas notika?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
