Es skatījos uz viņu. Uz šo cilvēku, ar kuru nodzīvoju trīsdesmit vienu gadu. Audzināju divus bērnus. Nopirku dzīvokli, nomaksāju hipotēku. Pārdzīvoju krīzes, problēmas, nesaskaņas, izlīgšanas. Un tikai tagad sapratu. Mēs nodzīvojām visu to kopā. Bet atsevišķi.
— Nekas. Ejam tālāk.
Saruna uz soliņa
Tās dienas vakarā es sēdēju uz soliņa pie korpusa. Andris aizgāja uz numuru. Futbols televizorā. Es paliku viena. Blakus apsēdās sieviete. Apmēram manos gados, varbūt nedaudz vecāka. Mēs klusējām. Skatījāmies bērzos.
— Nogurusi no vīra?
Pēkšņi viņa jautāja. Es notrīsēju.
— Ko?
— Redzu pēc jums. Es pati tāda pati.
Viņa bēdīgi uzsmaidīja.
— Atbraucu ar viņu “atpūsties”. Bet atpūšos šādi. Sēžu viena.
Mēs paklusējām.
— Cik ilgi kopā?
Viņa jautāja.
— Trīsdesmit viens gads.
— Man divdesmit astoņi.
Viņa nopūtās.
— Un visu laiku domāju: tā ir dzīve vai ieradums? Es neatbildēju. Nezināju atbildi.
Apzināšanās
Atlikušās dienas pagāja vienādi. Brokastis, pusdienas, pastaiga, vakariņas, miegs. Andris bija apmierināts. Ēda, gulēja, skatījās televizoru. Es vēroju. Viņu, citus pārus, sevi. Un ar katru dienu sapratu arvien skaidrāk. Es esmu nogurusi. Ne no sadzīves. Ne no gatavošanas, tīrīšanas, mazgāšanas. No neredzamības.
Trīsdesmit viens gads es biju blakus. Gatavoju, tīrīju, sekoju viņa problēmām, krāmēju somas, izkārtoju drēbes. Biju. Bet viņš mani neredzēja. Es biju funkcija. Daļa no sadzīves. Kā ledusskapis. Vai veļas mašīna. Bet es gribēju būt cilvēks.
Pēdējais vakars
Andris gāja. Kaut ko svilpodams.
— Labi šeit. Vajadzētu nākamgad atkal atbraukt.
Es klusēju. Skatījos bērzos. Domāju: vai es ar viņu atbraukšu? Vai vispār atbraukšu? Vai es gribu nākamo gadu ar viņu? Nezināju.
— Klau, kas tev? Viņš apstājās. — Atkal klusē.
— Domāju vienkārši.
— Par ko?
— Par bērziem.
Viņš paskatījās kokos. Paraustīja plecus.
— Bērzi kā bērzi. Ejam, tēja atdzisīs.
Un es gāju viņam līdzi. Jo trīsdesmit vienu gadu es gāju. Un nezināju — kā citādi. Bet pirmo reizi visos šajos gados padomāju. Bet varbūt ir vērts iemācīties?
Mājās. Jautājums paliek
Viss atgriezās savās vietās. Andris apgūlās uz dīvāna. Ieslēdza televizoru. Es izsaiņoju mantas, izmazgāju, izkāru. Tikai tagad darīju to lēnāk. Un katru reizi, izkārtojot viņa T-kreklus, domāju par vienu. Kādreiz es biju meitene. Sapņoju par mīlestību. Pēc tam kļuvu par sievu. Veidoju ģimeni. Pēc tam par māti. Audzināju bērnus. Bet tagad kas es esmu? Sieva aiz ieraduma? Kalpone aiz labestības? Vai vienkārši sieviete, kura baidās palikt viena?
Atbildes nebija. Bet jautājums palika. Un es zināju — tas nepazudīs. Pagāja nedēļa. Es gatavoju vakariņas. Andris sēdēja virtuvē. Skatījās telefonā.
Lasi vēl: Jauna ģimene pastāsta kāpēc pārcēlās no Rīgas uz attālu ciematu
— Klausies. A varbūt nākamgad atkal uz “Bērziņu” aizbrauksim? Man tur patika.
Es griezu kartupeļus. Nazis slīdēja pa dēlīti. Gludi, ritmiski.
— Nezinu.
— Kā nezini?
Viņš pacēla galvu.
— Tur taču bija labi!
Es paskatījos uz viņu. Uz pazīstamo seju. Grumbas, sirmums. Trīsdesmit viens gads blakus.
— Labi bija tev, Andri.
— A tev kas, slikti?
Es noliku nazi. Noslaucīju rokas dvielī.
— Es nezinu. Tiešām nezinu.
Viņš sarauca uzacis.
— Tu kaut ko noklusē. Kopš tās sanatorijas esi kļuvusi dīvaina.
Dīvaina. Varbūt tā. Varbūt es pirmo reizi trīsdesmit viena gada laikā kļuvu par sevi. A ne ērtu sievu. Ne neatsakāmu kalponi. Ne neredzamu cilvēku.
— Varbūt arī dīvaina.
Es atkal paņēmu nazi. Turpināju griezt kartupeļus. Andris skatījās uz mani. Pēc tam atmeta ar roku. Atgriezās pie telefona. A es domāju. Par bērziem. Par to sievieti uz soliņa. Par pāri, kas smējās pie blakus galdiņa. Par to, ka dzīve vai ieradums — jautājums paliek atvērts. Un man vienai jāatrod atbilde uz to.
Ja atpazināt šajā stāstā sevi vai aizdomājāties par saviem bērziem, spiediet “patīk” — es rakstu par mums, īstajiem, bez izskaistinājumiem un meliem.
