Ar vīru esam kopā jau 35 gadus, man tagad ir 53 gadi, viņam – 55. Šo gadu laikā mums ir piedzimusi trīs brīnišķīgi bērni: dēls un divas skaistas meitas. Mūsu ģimene vienmēr tika uzskatīta par paraugu…
Draugi un paziņas redzēja mūs kā piemēru, un mūsu bērni vienmēr bija mūsu lepnums. Tomēr aiz ārējā labklājības fasādes slēpās pavisam cita realitāte.
Mans vīrs bieži pavadīja laiku, reti strādājot – dažreiz palīdzot savam draugam kā automobiļu mehāniķis. Pārējo laiku viņš pavadīja pie televizora, izsakot savu viedokli par valdību, kaimiņa jauno automašīnu un arī norādot uz maniem centieniem saglabāt kārtību mājās. Šādi komentāri bija kļuvuši par ierastu daļu no mūsu ikdienas.
Kad viņš nolēma atstāt ģimeni un uzsākt jaunu dzīvi, tas bija liels pārsteigums mums visiem. Viņai bija 40 gadi, un, lai arī šī ziņa bija nepatīkama, mēs ar bērniem drīz sapratām, ka tas varēja būt jauns sākums. Pirmie laiki bija grūti, bet laika gaitā es sapratu, ka šīs izmaiņas varēja būt pozitīvas.
Tagad esmu palikusi viena. Patiesībā, jāsaka, esmu ieguvusi brīvību. Man ir labi arī bez attiecībām, un es nemaz nealkstu uzsākt jaunas. Šī pieredze iemācīja man svarīgu mācību: laulībā es pilnībā aizmirsu par sevi. Es veltīju visu savu laiku vīram, bērniem, mājai, neaizverot neko sev. Tagad saprotu, ka attiecībās ir jāspēj būt nedaudz egoistiskai.
Mēs paši iemācām citiem, kā izturēties pret mums. Mans vīrs pierada, ka es rūpējos par viņu un cenšos izpildīt viņa vēlmes, bet viņš to sāka uzskatīt par pašsaprotamu. Kad viņam bija grūti, es centos palīdzēt, taču, kad man bija grūti, viņš palika vienaldzīgs, un pat tad viņa prasības un aizrādījumi palika nemainīgi.
Pēc šķiršanās manas meitas kļuva par lielu atbalstu. Viņas palīdzēja saprast, ka dzīve turpinās, un tas patiešām ir tā! Tagad man ir vairāk laika sev, un esmu iemācījusies baudīt dzīvi. Sapratu, ka varu būt laimīga arī bez vīra.
Es pieņēmu lēmumu: pat ja viņš mēģinās atgriezties, es viņu nepieņemšu. Ja reiz viņš izvēlējās savu ceļu, tagad es izvēlos savu. Es netiecos pēc aizstājējiem, jo man tas nav vajadzīgs. Ko viņš man deva, ko es šobrīd novērtēju vairāk? Izņemot nepārtrauktas prasības un nesaskaņas, no viņa man trūka mierīga un stabila attiecību pamata. Tagad man ir tas, kas ir patiesi svarīgi – miers un brīvība.
Ko tu domā par manu nostāju? Vai uzskati, ka es pareizi domāju un rīkojos? Kā būtu, ja tu būtu manā vietā? Dalies ar savām domām komentāros!
