Man ir sešdesmit astoņi, bet sajūta tāda, it kā pasaule būtu milzīga, bet es tajā palikusi viena…
Jaunībā par to nedomā – visu laiku esi aizņemta ar bērniem, māju, darbu. Gribējās, lai dēlam un meitai būtu labāk nekā man. Centos no visas sirds: mājasdarbi kopā, drēbes izvēlējāmies, uz pulciņiem vadāju, vasarās uz jūru vai pie vecmāmiņas, lai būtu prieks un iespaidi. Pēc vīra visu uzņēmos uz sevi, nesūdzējos, tiku galā pati. Domāju, ka bērni to novērtēs un pienāks mana kārta saņemt kaut nedaudz rūpju un atbalsta.
Kad bērni izklīda katrs uz savu pusi, sākumā priecājos – visiem savas ģimenes, sava dzīve, savi sapņi. Centos netraucēt, ciemos neuzbāzos, sarunās lieku nejautāju, lai nebūtu par pārmetumu vai nastu. Par savi rūpējos klusām, aptieciņu papildināju pati, produktus stiepu bez lūgumiem.
Bet laiks iet, un spēka paliek mazāk, sirds smeldz – te celī ieduras, te muguru lauž, brilles pazūd, bet jaunā tehnika biedē. Un pēkšņi tu saproti – piezvanīt bērniem kļūst grūti. Ne tāpēc, ka būtu par maz mīlēta, bet it kā kaut kas neredzams būtu izaudzis starp mums. Dēls smagi nopūšas: šodien daudz darba, pārzvanīs vēlāk. Meita steidzas mājās pie savām darīšanām, uz maniem jautājumiem bieži atbild īsi – viss kārtībā, mammu, neuztraucies.”
Reiz pa tālruni pasūdzējos draudzenei, bet viņa ņēma un pateica: arī mani pameta, nepārdzīvo – tas gaida daudzus. Sajūta bija tāda, it kā ar aukstu ūdeni aplietu. Dvēselē kļuva tukši un rūgti. Ilgi sēdēju pie loga, skatījos uz ielu – visiem savas rūpes, tikšanās, plāni, bet man visas dienas laikā neviens pat nepiezvanīja. Svētki arvien vairāk sāk izskatīties pēc parastām dienām – ēd viena, apsveic pa tālruni un steidzīgi apsola iegriezties vēlāk.
Lasi vēl: Psiholoģiskais intuīcijas tests: lotosa zieds pateiks priekšā atbildi
Mēdz gadīties, ka bērni parādās uz minūtēm desmit, atnes produktus, pamet pāris frāžu, padomu… Paldies par to, protams, bet iekšienē neviļus jūti: atnāca, jo vajag. Viņu acīs ir paviršs nogurums, bet man rodas muļķīga vainas apziņa, ka manis dēļ viņiem ir liekas klapatas.
Tādos brīžos gribas vienkārši cilvēcisku siltumu – lai apsēstos blakus un pajautātu godīgi, kā klājas dvēselei, nevis izrādīšanās pēc, bet pa īstam. Dažreiz pieķer sevi pie domas, ka vairs negaidi zvanu, baidies apvainoties uz viņu aizņemtību – vieglāk ir izlikties, ka viss ir kārtībā.
Ar gadiem iemācies negaidīt brīnumus no tuviniekiem, un tomēr ceri uz vienkāršiem priekiem:
dzirdēt dzīvu balsi,
kopā pasmieties par kādu muļķību,
padalīties ar bērnības atmiņām,
atcerēties, cik agrāk bija silti un jautri.
Tagad bieži domāju – varbūt, ja es biežāk stāstītu bērniem par savām skumjām, nevis tēlotu stipro un neatkarīgo, viss būtu citādāk? Dažreiz taču vajag nevis palīdzību, bet sajūtu, ka tevi redz un dzird.
Tagad katru dienu mācos būt iejūtīgāka pret sevi, neturēt aizvainojumu, negaidīt pārāk daudz. Sarunājos ar kaimiņiem, dažreiz piezvanu tai pašai draudzenei – kaut tā kļūst siltāk. Nenoslēdzos sevī, neuzskatu sevi par lieku.
Tā nu es dzīvoju: dienu no dienas, no jauna mācoties novērtēt sevi un saglabājot cerību, ka bērni kādu dienu atcerēsies nevis pienākuma pēc, bet no visas sirds.”
Lasi vēl: Neticamais “Dimanta veiksmes laikmets”: Tamāra Globa nosaukusi zodiaka zīmes, kurām 2025. gada decembra beigās veiksies it visā
Un tas tiešām notiek ar daudziem – bērni pārstāj apciemot vecākus, zvanīt, rakstīt un atnāk tikai tad, kad viņiem kaut ko vajag. Tā tas ir bijis, ir un būs.
