Šodien parādīšu jums vēl vienu zupu, kuru bieži gatavoju vasarā. Šo zupu var ēst gan karstu, gan aukstu! Tā sastāv no pavisam vienkāršām sastāvdaļām
Gatavošana ir vienkārša. Tajā pašā laikā tā ir sātīga un atsvaidzinoša. Šī zupa saucas – Spass. Ir pat vesela leģenda par šīs zupas nosaukumu. To varat izlasīt internetā. Bet es labāk parādīšu, kā to gatavoju. Starp citu, šo zupu var gatavot arī ar kviešiem (putraimiem vai pērļu grūbām). To mēs arī noteikti pagatavosim, bet tuvāk rudenim. Tas variants man vairāk patīk karstā veidā.
Kā jau minēju, mums vajadzīgas ļoti vienkāršas sastāvdaļas. Rīsi, milti, olas, sīpoli, sāls, maconi jeb, kā to sauc Armēnijā – macuns. Tas pie mums nav sastopams tāpēc var sajaukt pusi skābā krējuma ar pusi kefīra, lai iegūtu līdzīgu konsistenci un garšu. Un vēl nedaudz pētersīļu un kaltētas piparmētras.
Tāpat kā ar boršču – katrai saimniecei ir sava šīs zupas recepte. Tāpēc, ja komentāros padalīsieties ar savām receptēm vai niansēm, visiem būs interesanti. Precīzas sastāvdaļas atradīsi raksta beigās.
Sākumā es izvāru rīsus. Labi tos izskaloju, apleju ar ūdeni, pievienoju sāli un lieku vārīties uz vidējas uguns. Pēc 10 minūtēm rīsi jau mazliet uzbrieduši. Katlu nenosedzu ar vāku. Sāku gatavot spasu.
Gatavošu uzreiz lielā katlā. Sakuļ pāris olas. Pievienoju miltus un labi samaisu ar slotiņu. Šajā posmā svarīgi, lai neveidotos kunkuļi.
Pamazām sāku pievienot maconi. Katru reizi labi sakuļu ar slotiņu.
Jāizveidojas viendabīgai masai. Tagad pievienoju ūdeni. Sastāvdaļu daudzumu atradīsiet receptes beigās.
Vēlreiz sakuļu ar slotiņu un lieku uz uguns, nedaudz zem vidējās. Te ir svarīgs brīdis – ļoti svarīgi, lai spass nesaiet pārslās. Citādi garša būs briesmīga un izskats tāds pats. Tāpēc to vajag maisīt. Jo biežāk – jo labāk. Spasā mēdz ielikt koka nūjiņas. Es atstāju tajā divas koka karotes.
Nezinu, kāpēc tā, bet ja atstāju vienu karoti, spass var savilkties. Ja divas – tad nē. Protams, tas neatbrīvo no biežas maisīšanas. Vienkārši dod iespēju paralēli darīt ko citu, neaizmirstot ik pa laikam apmaisīt.
Kad zupa kļūst karsta, pievienoju tai rīsus kopā ar novārījumu. Šajā laikā rīsi vēl nav pilnībā gatavi – iekšpusē vēl jēli. Teiksim tā – gatavi ap 60%. Neliels daudzums novārījuma vēl ir palicis. Tātad kopā ar šo novārījumu pievienoju rīsus spāsam. Kamēr spass vārās (un mēs to neaizmirstam maisīt), sagatavosim sīpolus.
Smalcinām tos ļoti smalki. Starp citu, daudzi sīpolus nemaz nepievieno, bet man patīk to garša šajā zupā. Protams, ja tie ir labi apcepti, bet ne pārcepti. Sīpolus apcepu vai nu sviestā, vai kausētā sviestā. Eļļu netaupām. Sīpolus cepu uz nelielas uguns, lai tie iekšpusē kļūst mīksti, viegli karamelizējas, bet nekādā gadījumā nepiedeg.
Pievienoju sīpolus spāsam un turpinu vārīt uz nelielas uguns. Vienu karoti jau izņemu. Bet zupu tik un tā turpinu maisīt. Smalcinu pētersīļus. Un tagad, manuprāt, galvenais šīs zupas varonis – kas piešķir tai atsvaidzinošu garšu – kaltēta piparmētra!
Man patīk pievienot tieši kaltētu piparmētru, jo tā piešķir izteiktāku aromātu. Ja nav kaltētas – var izmantot arī svaigu. Piparmētru saberzēju plaukstās. Aromāts, ko tā dod – vienkārši traks! Pievienoju pētersīļus.
Tagad pievienoju sāli pēc garšas. Man patīk, kad spasā sāli var just. Protams, nepārspīlējot, bet taupīt arī nevajag. Sāliet, pagaršojiet! Labi visu samaisu.
Zupu uzvāru, bet NEvārīju! Tiklīdz sāk vārīties – izslēdzu! Atliek vien saliet zupu šķīvjos. Lai gan mans vīrs šo zupu labprāt dzer aukstu no krūzes. Tas jau ir sīkums. Atkārtošos – šo zupu var ēst aukstu, karstu un siltu. Ļoti universāla zupa! Šī recepte ir no grāmatas “Armēņu kulinārija” ar manām nelielām izmaiņām.
SASTĀVDAĻAS:
Macuns – 2 l;
Ūdens – 2 l (plus ūdens rīsu vārīšanai);
Rīsi – 180 g (neapstrādāts svars);
Olas – 2 gab.;
Milti – 70 g;
Sviests – 80 g;
Sīpoli – 2 vidēji (apm. 250 g);
Kaltēta piparmētra;
Svaigi pētersīļi;
Sāls
Armēnijā macunu bieži gatavo mājās no vārīta piena, kuram pievieno ieraugu (piemēram, no iepriekšējā macuna vai jogurta), un ļauj to fermentēt. Tā ka arī ar šo vari paeksperimentēt 🙂
