Ārprāts! Par mirušu uzskatīta pusaudze pamostās betona zārkā un sauc pēc palīdzības

Radinieki, kas atbrīvoja meiteni no betona zārka, atklāja, ka stikla lodziņš bija izsists un meitenes pirkstu gali nobrāzti.

Par spīti mediķu centieniem viņu atdzīvināt, tika secināts, ka nekādu dzīvības pazīmju vairs nav, vēlāk meitene tika apglabāta tajā pašā mauzolejā.

Pereza trīs mēnešus bija stāvoklī un viņa vairākas reizes noģība, naktī dodoties uz labierīcībām.

Radinieki domāja, ka viņa noģībusi izdzirdot šāvienus, bet kad pusaudzei no mutes nāca ārā putas, viņas reliģiskie vecāki uzskatīja, ka meitas ķermeni ir apsēduši ļaunie gari.

Vecāki pastāstīja, ka izsauca mācītāju, lai tas veiktu garu izdzīšanu, bet vēlāk, kad meitene neparādīja nekādas dzīvības pazīmes, viņu steigšus aizveda uz slimnīcu, kur ārsti paziņoja, ka viņa ir mirusi.

Pereza tika apglabāta savā kāzu kleitā, kuru viņa vilka savās kāzās.

Dienu pēc bērēm, viņas vīrs, Rūdijs Gonzales, apciemoja viņas kapu La Entrada kapsētā, kur viņš dzirdēja, ka zārkā viņa sieva kliedz un mēģina no tā izkļūt, viņš vija tas, kurš izsludināja trauksmi.

Video materiālā redzams kā izmisušie meitenes radinieki lauž betona blokus, vēlāk, no kapa izvelkot meiteni un mēģinot viņu atdzīvināt.

Meitenes vīrs pastāstīja vietējam ziņu kanālam: „Mana sirds bija salauzta, jo mana mīļotā man tika pāragri atņemta. Es vēlējos būt viņai blakus.”

„Es noliku roku uz viņas kapa un pēkšņi dzirdēju skaņas, kas nāca no tā. Es dzirdēju, ka viņa izmisīgi dauza zārku un es dzirdēju viņas balsi. Viņa sauca pēc palīdzības.”

„Kopš viņas apglabāšanas bija pagājusi jau vesela diena. Es nespēju tam noticēt. Es biju ekstāzē, cerību pilns.” Kapsētas darbinieks Jezus Villaneva pastāstīja, ka arī viņš dzirdēja balsis nākam no meitenes kapa vietas. Viņš apgalvo: „Es sevi pārliecināju, ka kliedzieni nāca no kādas citas vietas. Es nespēju iedomāties, ka tur apglabāts dzīvs cilvēks.”

„Pēcpusdienā meitenes vīrs atnāca pie manis un lūdza, lai kopīgiem spēkiem mēs viņu no turienes izdabūjam ārā, jo viņa ir dzīva.” „Viņš bija histērisks. Arī ģimene drīz jau bija klāt un mēs kopīgiem spēkiem atlauzām vaļā viņas betona kapu.”

Pereza tika aizvesta uz slimnīcu, vēl joprojām atrodoties zārkā. Tomēr, par spīti tam, ka ārsti mēģināja viņu atdzīvināt, viņai jau bija iestājusies klīniskā nāve.

Dr. Klaudija Lopeza atcerējās šo notikumu: „Visa ģimene ieskrēja iekšā, viņi gandrīz izlauza durvis no eņģēm, nesot meiteni zārkā.”

„Es teicu, lai viņi meiteni izņem no zārka un uzliek uz kušetes. Bet visi turpināja kliegt, ka viņa ir dzīva, tādēļ es izpildīju visas nepieciešamās procedūras.”

„Mēs novērtējām viņas stāvokli un izmēģinājām visu iespējamo, bet meitene bija mirusi. Viņas piederīgie ielika viņu tajā pašā zārkā un devās atpakaļ uz kapsētu.”

Ārsti apgalvo, ka Perezai droši vien iestājusies šoka lēkme, kas uz laiku apturējusi viņas sirdsdarbību vai arī viņai bijusi katapleksijas lēkme, kas apstādinājusi visu muskuļu funkcijas, bet meitene saglabājusi apziņu par notiekošo.

Visticamāk, pēc pamošanās zārkā, viņa nomirusi no skābekļa trūkuma.

Meitenes māsīca, Karolīna atminas notikušo: „Kad mēs viņu izdabūjām ārā no kapa, viņa vēl bija silta un es jutu, ka vārgi dauzās viņas sirds.”

„Viņai bija nobrāzta piere un saskrāpēti pirksti. Izskatījās, ka viņa izmisīgi mēģināja no zārka izkļūt.”

Perezas māte, Marija Gutiereza, stingri uzskata, ka viņas meita tikusi apglabāta dzīva un viņa vaino mediķus pie tā, ka tie par ātru izdarījuši secinājumus un parakstījuši miršanas dokumentus.

Viņa pastāstīja: „Ārsti paziņoja, ka viņa ir mirusi, bet citi cilvēki teica, ka viņa nav mirusi. Viņa neizskatījās kā mirusi.”

„Pat pēc vienas zārkā pavadītas dienas, viņas ādas krāsa bija normāla, viņas ķermenis nesmirdēja, izskatījās, ka viņa vienkārši iegrimusi dziļā miegā.”

„Viņas muskuļi neatmira, viņas ķermenis vēl arvien bija lokans, tas bija neiespējami, ka viņa varētu būt mirusi.”

„Mēs bijām tik priecīgi, ka Neisija nāca pie samaņas, pēc tam, kad tika pasludināta par mirušu.”

„Es biju tik laimīga, jo domāju, ka atgūšu savu meitu.”