Uz savu galvu
Kolēģis sāka ķīmijterapijas kursu. Par zaļo koridoru jokojām – zaļā jūdze (tā sauc filmu par notiesāto, kam piespriests nāvessods).
Pirmais ārstniecības augs, kuru viņš sāka lietot, bija pieneņu saknes. Draugu dārzos krietni paretināju nezāles. Kad Modris jutās labāk, arī piedalījās augu vākšanā. Pēc kārtējās ķīmijterapijas devās līdzi uz mežu, lai arī knapi spēja noiet mazliet vairāk par kilometru.
Jo vairāk iedziļinājos pētījumos, ko atradu tīmeklī, jo vairāk tapa skaidrs, ka ar vienu vai dažiem ārstniecības augiem nebūs līdzēts. Kopumā izvēlējos aptuveni 30 augu un sēņu, kas tika vākti, kaltēti vai pasūtīti internetā un tad vārīti vai aplieti ar karstu ūdeni.
Dažas drogas sutinājās pat astoņas stundas. Tēju vajadzēja litriem, bet bija skaidrs, ka pašam slimniekam vārīt nav spēka.
Lai palīdzētu, kādam no draugiem vai tuviniekiem jāuzņemas diezgan sarežģīts, piņķerīgs, fiziski smags un laikietilpīgs darbs. Tējas nav tabletes, kuras veikli iemet mutē. Turklāt tās bojājas, jo pat ledusskapī nevar uzglabāt ilgāk par dažām dienām.
Taču, lietojot tējas paralēli ķīmijterapijai, iespējams izvairīties no daļas nepatīkamo blakņu. Mati Modrim, protams, izkrita, bet no vemšanas un citām problēmām izdevās izvairīties. Viņš kļuva par savdabīgu klīnisko pētījumu objektu. Daudz sarunājāmies par ārstēšanu – gan tradicionālo, gan to, ko bijām sākuši uz savu galvu. Izvēles jau īsti nebija. Riskējām. Un sekojām līdzi, ko uzrādīja asinsanalīzes. Tās kļuva arvien labākas.
Par tējām biju droša, jo arī ķīmijterapeite ierakstīja dokumentos, ka vajag lietot “aknu un nieru tējas”. Neteica gan, kādas…
Tāpēc mana ideja par ārstēšanos ar augiem bija vienkārša: tiem jābūt savstarpēji saderīgiem, ne toksiskiem, un tie nedrīkst pasliktināt kopējo stāvokli. Piemēram, Aleksandra Solžeņicina izcilajā romānā Vēžinieku korpuss minētais indīgais akonīts, ar ko ārstējās galvenais varonis, galīgi nederēja. Pat ja es to sadabūtu, nelietotu. Man ir par maz zināšanu, lai praksē darbotos ar indīgajiem augiem.
Lēnām mans dzīvoklis pārvērtās – piepildījās ar sienu. Bija arī savs labums – nebija jālieto gaisa atsvaidzinātāji, un arī Ziemassvētkos smaržoja kā šķūņaugšā vasarā. Visur kaut kas žuva, sapakots kastēs un papīra maisos, bet virtuvē gandrīz nemitīgi vārījās katli ar tējām, bet tējkannās un burkās mirka uzlietais. Plauktos ieviesās augu tinktūras spirtā. Daža laba lieti noderēja arī citiem draugiem, jo atklājās, ka stāvais retējs šņabī, lai arī sit degunā kā padomju laika smaržūdens, kas atjaukts ar trauku mazgājamo līdzekli, ātri likvidē puņķošanos un galvassāpes. Tagad retēja saknes roku vairāk, lai pietiek visiem.
Katru tēju testēju. Dzēru pati, lai zinātu, kā garšo, bet galvenais – vai nekļūst slikti, jo daža laba smaka bija grūti izturama. Retējs vēl nebija trakākais…
Jauns skatījums uz sēnēm
Sākot vākt ārstniecības augus, visvairāk baidījos nejauši iznīcināt nelielās audzītes, jo tad man nebūtu, kur tos dabūt pēc gada vai diviem. Paiet laiks, kamēr atrod vietas. Plūcot augu virszemes daļas, vēl nav tik traki, bet, ja roc saknes, ir jāpiedomā. Tāpēc lasīju par augu attīstības cikliem, par to, cik ātri atjaunojas populācija. Ievācu sēklas – izsēju tajos biotopos, kas man šķita piemēroti. Šis tas jau ir ieaudzies, jo mežs un pļavas atrodas desmit minūšu gājienā no mājām. Ar laiku iemācījos, tikai uzmetot skatienu, noteikt, vai augam ir pietiekami liela sakne vai labāk atstāt, lai vēl paaugas.
Tējām izmantoju arī piepes – populāro bērza čagu un vēl ap desmit mazāk pazīstamu piepju un ēdamās sēnes. Tā kā vidēji čaga sastopama uz viena no 10000–15000 bērziem, centos nekad nepaņemt visu. Atgriežoties pie kokiem, dažkārt esmu redzējusi, ka atlikušo paņēmis kāds cits, kuram tā bijusi nepieciešama.
Šogad apskatīju savas čagu vietas. Manis atstātie gabali krietni paaugušies – varēs ievākt atkal. Vienīgi jāievēro, ka nevajag ņemt čagu no kritušiem kokiem, – tā vairs nav derīga. Un kokus nedrīkst aiztikt sulu laikā.
Daļu no ārstniecības augiem, kurus izmantoju, pasūtīju internetā. Tā ietaupīju. Par vienas reiši sēņu tablešu pudelītes cenu Ķīnā varēju iegādāties kilogramu īstu kaltētu sēņu. Protams, tas bija ķēpīgi, vārot smird pēc velna, kurš mokās ar paģirām, bet aktīvo vielu koncentrācija liela.
Kad vāru kompleksās piepju tējas, pat mans melnais pūkainais runcis cenšas turēt ķepu vai asti degunam priekšā un elpot tikai caur savas vilnas filtru. Kaimiņi man līdzjūtīgi ieteica apmeklēt kulinārijas kursus.
Izvēlējos dabīgās izejvielas, jo uzzināju par nelielu pētījumu, ko nesen veikusi ASV Farmakopejas konvencija kopīgi ar Ķīnas Makau universitāti.
Piemēram, atklājās, ka 75% pārtikas piedevu, kas reklamētas kā izgatavotas no reiši sēnes un tika izanalizētas, ārstnieciskās sēnes nemaz nebija. Vispār nemaz! Pat ja tas bija pavisam neliels un nesvarīgs pētījums, tas lika izvēlēties par labu kaltētajiem ārstniecības augiem un sēnēm.
Kaķa naga tēja
Kad pēc pirmā mēneša intensīvu mācību, kļūdu un mazo uzvaru sapratu ārstniecības augu iedarbības pamatprincipus, kļuvu drošāka. Pasūtīju ārstniecības augus jau no Amazones džungļiem. Protams, ne jau pa tiešo, bet izmantojot starpniekus Bulgārijā. Tā pie manis nonāca kaķa nags jeb unkārija un tabebuia jeb lapačo vai ipe rokso, kā to dēvē vietējie indiāņi. Latvijas aptiekās arī var atrast, ja jautā pēc Pau d’Arco. Arī tā dēvē skudru koku. Padārgas tabletes. Auga koncentrāciju tabletēs nezinu. Neesmu pētījusi. Kaķa nags ir liānu miza, bet lapačo droga ir plāns slānītis, kas veidojas zem liela koka mizas. Tas ievācams tikai tad, kad Tabebuia avellanedae, kā latīniski dēvē lapačo jeb skudru koku, sasniedzis 40 gadu vecumu. Amazones lietusmežā koks var nodzīvot 700 gadu.
Nesen atradu kaltētu lapačo mazā tēju veikaliņā Brīvības ielā. Tās tiešām bija Tabebuia avellanedae miziņas jeb Pau d’Arco tēja. Sveramā. Par ļoti pieņemamu cenu.
Protams, tiekot pie šādiem Amazones dārgumiem, nespēju atturēties, lai nepalutinātu sevi ar šipibo cilts indiāņu tēju. Šamaņi to gatavo, sajaucot kaķa nagu, lapačo un mati (Ilex paraguariensis). Pēdējais nav nekas noslēpumains – tā ir pie mums nopērkamā mates tēja. Sataisīju. Izdzēru. Tagad zinu, kur šamaņi rod enerģiju, lai visu nakti dejotu ap ugunskuru. Vairs nedzeršu, jo tumsā pārbaidīju kaķi, kurš agrāk ticēja, ka normāli cilvēki naktīs guļ.
Veltīju uzmanību tam, ko vēža ārstēšanā izmanto Ķīnā un Japānā, jo viņu ārstēšanas protokoli atšķiras no Eiropas un ASV.
Japānā ārsti izmanto tradicionālajā Kampo (saukta arī par Kanpo) medicīnā, kas mūsdienās ir integrēta modernajā veselības aizsardzības sistēmā, lietoto. Šajā valstī 2000. gadā notikušajā nacionālā mēroga pētījumā tika konstatēts, ka oficiāli reģistrētie ārsti 72% gadījumu slimniekiem izraksta receptes, iesakot tieši Kampo medicīnā izmantoto.
Izskatot senos augu nosaukumus, kuriem atbilda latīniskie, urbos cauri tonnām pētījumu, kur autoru uzvārdi pārsvarā bija Li, Čen, Nakamura vai Tanaka.
Pilnu rakstu varat izlasīt portālā LA.lv spiežot ŠEIT
