Viena no kapos esošajām kapa vietām tiešām ir ļoti neparasta. Tā ir aprīkota ar lodziņu, kas paredzēts tam, lai aplūkotu to, kas atrodas tur iekšā. Pašlaik stikls gan ir aizmiglojies, taču pirms 100 gadiem, ielūkojoties tajā, varēja redzēt miruša vīrieša seju, kas bija jau sākusi dalīties.
Šo neparasto kapa vietu pats sev izgudroja kāds ārsts – Timotijs Klārks Smits. Viņš cieta no garīga rakstura traucējumiem – vīrietis baidījās tikt aprakts dzīvs (tafofobija). Cilvēki ar šo novirzi dzīves laikā izrāda paniskas bailes no tā, ka viņi varētu tikt aprakti dzīvi. Lai sevi nomierinātu, viņi izgudroja visdažādākos veidus un ierīces, kas būtu palīdzējušas tādā gadījumā, ja viņi tiktu pārāk ātri apglabāti, turklāt vēl dzīvi.
Šīs fobijas “ziedu laiki” sākās XIX. gs beigās. Tālajā 1885. gada 21. februāra “New York Times” avīzē tika publicēts ziņojums par vīrieti, kurš tika apglabāts dzīvs. Tika ziņots, ka pārapbedīšanas laikā konstatēja – zārkā esošais ķermenis bija apgriezies otrādi, vīrieša pirksti esot bijuši asinīs, un uz zārka sienām bija skrāpējuma pēdas.
Ziņa kļuva tik populāra, ka ļoti daudzas avīzes sāka atklāt līdzīga veida gadījumus arī citviet pasaulē. Turklāt eļļu ugunij virsū lēja arī paši rakstītāji, kuri ietvēra līdzīga veida sižetus savos gara darbos.
Īpaši pacenties bija Edgars Alans Po: viņa stāstu “Aprakts dzīvs”, “Ašeru nama krišana”, “Muca Amontiljado vīna”, “Berenice” un nedaudz arī “Melnajā kaķī”, kas tika izgudroti, balstoties uz cilvēciskajām bailēm tikt apglabātiem dzīviem.
Pēc tik spēcīgas psiholoģiskās spriedzes no plašsaziņu līdzekļu puses aizvien vairāk cilvēku vēlējās būt pasargāti no iespējamības tikt apraktiem dzīviem. Paši attapīgākie uzņēmēji uzreiz atrada variantus, kā izveidot visdrošākos zārkus.
Lasi vēl: Smieties vai raudāt? 3 apbedīšanas biroju misēkļi – pilnīgi neticami!
Parasti zārkos iestrādāja speciālu trubiņu, kas atradās virs zemes un vajadzības gadījumā nodrošināja gaisa piekļuvi. Pie nelaiķa rokas tika piesiets striķītiks, kas veda pie virszemē piesiet zvaniņa. Bija domāts tā – ja gadījumā mirušais nebija miris, viņš sāktu zvanīt zvaniņu, un kapu uzraugs spētu doties palīgā.
Taču mūsu stāsta varonis Timotijs Klārks Smits nebija apmierināts ar iepriekš izgudrotiem variantiem, tādēļ izdomāja pats savu. Viņš vēlējās, lai virs viņa sejas kapa vietā tiktu izveidots logs, lai kapu uzraugs spētu katru dienu novērot, vai gadījumā viņš neizrāda nekādas dzīvības pazīmes.
Turklāt viņa zārkā tika ielikts āmurs, ar kura palīdzību varētu ātri vien izsist šo stiklu no iekšienes un pievērst sev uzmanību – ja nu gadījumā zvaniņš nenoskan.
Galu galā Timotija bailes bija veltīgas, jo viņš tā arī nepamodās, taču kļuva par ļoti populāru tūristu apskates objektu.
Kā redzat, ne tikai Gogolis paniski baidījās tikt apbedīts dzīvs – ar šo fobiju sadzīvo vēl simtiem un tūkstošiem citu cilvēku mūsdienās. Un pat šis ārsts, kurš dzīvoja tik mazpazīstamā pilsētiņā, savas tafofobijas dēļ kļuva ārkārtīgi pazīstams.
Jautājums gan ir tāds – cik gan ētiski ir pie kapa vietas veikt fotosesijas?
Avots: ofigenno.com