Kāzas svinēja Siguldā, viesu namā pie dīķa. Te bija skaisti. Daudzi viesi palika turpat pa nakti. Tikai no rīta gatavojās doties mājās, bija nedaudz par daudz pasvinējuši. Anita aizgāja uz savu numuru, atstājot jaunlaulātos vienus ar viņu problēmām un nerviem. Maijai nepavisam nepatika nekas no tā, ko šodien sateica vīrs.
— Kāpēc tu ļauj mātei par mani tā runāt?
— Un vai tad viņai nav taisnība?
— Un vai tad ir taisnība? Ja esmu tik slikta, kāpēc tu mani precēji?
— Ne ar galvu, laikam, domāju, kā jau visi veči!
— Un ko tu domā tagad? Nē, davai nopietni? Ja tu tiešām esi tik ļoti apvainojies, ka esi gatavs anulēt mūsu laulību, tad labāk saki uzreiz.
Artūrs bija ļoti aizkaitināts. Savās domās viņš jau iztēlojās, kā veselu gadu atdod daļu algas bankai tikai tāpēc, ka viņa dārgajai sagribējās skaistas kāzas. Tā vēl bija “laime”!
— Zini, ar tādām pretenzijām tev vajadzēja iziet pie miljonāra. Acīmredzot mums tiešām nekas nesanāks!
— Tu nopietni? Jau esi paspēlējies ģimenē?
Viņi pusgadu nodzīvoja kopā, pirms viņš viņu bildināja. Maija nedomāja, ka viņu mīlestības gaisa balons tik ātri saplaks.
— Nevajadzēja vispār to visu sākt! Uzskati, ka nemaz neapprecējāmies.
— Kā teiksi! – Maija noteica, tēlojot, ka viss ir kārtībā. – Tad ardievu!
Viņa pacēla svārku galus un izgāja no numura. Artūrs pat nemēģināja viņu apturēt. Viņam bija vienalga, vai viņa atgriezīsies vai nē.
Maija devās uz vecāku numuru. Droši vien viņi jau gulēja, bet palikt vienā istabā ar jaunizcepto vīriņu, kurš jau rīt, iespējams, kļūs par bijušo, viņai nepavisam negribējās. Izrādījās, ka vecāki vēl neguļ. Viņi malkoja Rīgas šampanieti numurā un priecīgi apsprieda kāzas. Neskatoties uz viduvējo ēdienu un “jautrajiem” muzikantiem, svētki viņiem patika. Ieraugot meitu, viņi bija ļoti pārsteigti. Maija īsumā pastāstīja, kas noticis. Nedaudz ļāva vaļu emocijām. Mamma ar tēti viņu uzmanīgi uzklausīja, arī saskuma.
— Tātad – viss? – jautāja tēvs Juris.
— Izskatās, ka jā!
— Nu gan āzis! – atsaucās mamma Inese.
— Ne vārda! – meita piekrita.
— Nē, es par ko citu. – atbildēja mamma un izvilka no somiņas kādu atslēgu. – Mēs vienkārši negribējām dāvināt viesu klātbūtnē, lai pēc tam visi neapskaustu.
— Kas tas ir? – Maija brīnījās.
— Mēs nopirkām jums dzīvokli. Trīs istabu, tiesa, Rīgas centrā, bet toties ar mēbelēm. Var kaut rīt ievākties. Un remonts tur ir svaigs!
— Ko? – Maija tikai pārsteigumā mirkšķināja acis. – Neko sev!
— Labi vēl, ka zemesgrāmatā uz tava vārda noformēt nepaspējām. – teica tēvs. – Vai arī iesi mierināt vīriņu?
Maija brīdi padomāja, tad ievilka elpu, izpūta un pasmaidīja.
— Nē, neiešu. Vai es drīkstu to paturēt sev? – viņa pasmaidīja.
— Protams, tu taču tomēr izgāji pie vīra. – tēvs paraustīja plecus. – Nemest jau ārā, ir taču samaksāts.
— Kaut kā nesmuki sanāk!. – pēkšņi noteica mamma. – Iznāk, ka Artūrs vēl maksās kredītu par kāzām, bet palika bez sievas.
— Nebūtu bijis tāds skopulis un nekaunīgs tips, būtu palicis ar sievu un ar dzīvokli. – tēvs nepiekrita. – Pats vainīgs!
Maijai sliktais noskaņojums kā ar roku tika noņemts. Padomā tik. Neveiksmīgi apprecējās. Nav problēmu! Pēc dažām dienām viņi anulēja laulību, bet par dzīvokli Artūram tā neviens neko nepateica. Tiesa, tēvs viņam vēl 500 piesvieda kredīta dzēšanai, apžēlojās. Tālāk jau kaut kā pats.
Maija drīz vien pārvācās uz vecāku nopirkto dzīvokli, sāka dzīvot cepuri kuldama, bet Artūru atcerējās ārkārtīgi reti. Nesaderēja raksturi – tā mēdz gadīties.
