Svētdiena solījās būt mierīga Rīts Līgas un Valda mājās iesākās ar lēnu, mierīgu rituālu, kas raksturīgs tikai cilvēkiem, kuri pa darba nedēļu ir pamatīgi noguruši
Ārā valdīja pelēks, dūmakains Latvijas rudens, bet iekšā bija silti. Līga, ērti iekārtojusies dīvānā un līdz degunam ietinusies mīkstā vilnas pledā, baudīja savu mīļāko seriālu, malkojot jau nedaudz atdzisušu kafiju. Tikmēr Valdis, kurš nespēja nosēdēt dīkā, bija iekārtojies uz balkona un ar sev raksturīgu pacietību mēģināja salabot veco koka plauktu, kura eņģes jau sen prasījās pēc meistara rokas. Šo mājīgo idilli pēkšņi pārtrauca spalgs un neatlaidīgs telefona zvans.
— Brāl! — klausulē burtiski iebrāzās Arvīda enerģiskā un pašpārliecinātā balss. — Ko jūs tur sēžat kā veci krabji? Ko darāt? Pietiek nīkt! Brauciet pie mums ciemos, esam uzklājuši galdu, pasēdēsim, sirsnīgi papļāpāsim par dzīvi.
Valdis noņēma brilles un caur stiklotajām balkona durvīm saskatījās ar Līgu. Viņš redzēja sievas sejā vieglu šaubu ēnu. Attiecības ar vecāko brāli viņam vienmēr bija bijušas kā staigāšana pa plānu ledu — šķietami gludas, taču aukstas un neparedzamas.
Arvīds, kurš bija septiņus gadus vecāks, jau kopš bērnības bija pieradis pie dominējošās lomas, bet viņa sieva Sarmīte bija pazīstama ar savu aso prātu un gandrīz matemātisko aprēķinu visā, kas skāra finanses un sociālo statusu. Katra viesošanās viņu mājās parasti beidzās ar to, ka Valdis un Līga jutās kā neaicināti viesi svešā, pārlieku spožā ballē.
— Klausies, Arvīd, es īsti nezinu… Mums te savi darbi iesākti… — Valdis mēģināja rast pieklājīgu aizbildinājumu.
— Ko tu atkal činksti ar to savu “nezinu”? Beidziet taisīties! Metiet visu pie malas un pēc stundas esiet klāt. — Arvīds, kā parasti, pat negaidīja atbildi un vienkārši pārtrauca sarunu, atstājot Valdi ar klusu pīkstienu klausulē.
— Brauksim? — Valdis ienāca istabā un jautājoši paskatījās uz sievu.
— Nu, laikam jau jādodas… Ģimene tomēr, attiecības ir jāuztur, lai cik grūti tas reizēm nebūtu, — Līga lēni piecēlās, lai gan viņas kustībās nebija ne miņas no prieka.
— Pagaidi mirkli, es nevaru iet tāpat vien. Ātri samaisīšu to savu vienkāršo kefīra kūku. Mums nav pieņemts ierasties ar tukšām rokām, pat pie savējiem.
Pēc stundas viņu vecais, bet uzticamais auto apstājās pie modernas daudzdzīvokļu mājas Rīgas klusajā centrā. Arvīda un Sarmītes dzīvoklis bija kā no interjera žurnāla vāka — nospodrinātas virsmas, dārgs apgaismojums un tikko pabeigta remonta smarža. Tiklīdz viņi pārkāpa slieksni, kļuva skaidrs, ka saimnieki dzīvo ar vērienu: katra mēbele un tehnoloģijas ierīce norādīja par statusu un turību.
— Nāciet, nāciet iekšā! — Sarmīte, tērpusies elegantā mājas tērpā, ar perfekti ieveidotiem matiem un aukstu, vērtējošu skatienu, veltīja viņiem profesionālu smaidu. Viņas acis nekavējoties nozibēja uz kartona kasti Līgas rokās.
— Ak, kas tas mums te? Atkal kaut ko pati meistaroji? Patiesībā velti tērēji laiku, mums ledusskapis lūst no labumiem, bet nu labi…
— Tas ir tikai neliels cienasts pie tējas, — Līga klusi noteica, jūtoties neērti par savu vienkāršumu.
— Nu, ja jau atnesāt, nolieciet tur pie malas, — Sarmīte nevērīgi pamāja un veda viņus uz virtuvi.
Ieraugot klāto galdu, Līga burtiski sastinga. Tas nebija vienkārši galds — tas bija sociāls manifests. Galds bija vizuāli sadalīts divās krasās nometnēs. Saimnieku pusē valdīja pārpilnība: aromātiska grilēta vista ar kraukšķīgu garoziņu, uz lielas paplātes izkārtotas sārtas laša šķēles, maza porcelāna trauciņā gozējās dārgi sarkanie ikri, blakus kūpēja dažādi sieri un izsmalcināta auksti kūpināta gaļa, kas smaržoja pēc kadiķiem.
Turpretī tieši pretī Valdim un Līgai bija novietoti divi šķīvji, kas izskatījās pēc slikta joka. Uz viena — bāla, nepievilcīga lētā gala “Doktora” desa un pāris šķēles cieta, dzeltenīga siera, kas atgādināja nocenotu produktu no lielveikala apakšējā plaukta. Blakus atradās lētas pastētes kārbiņa, kurā pavirši bija iesprausts nīkulīgs dilles zariņš, un sausu, sāļu krekeru čupiņa.
Valdim pie lūpām sastinga joks, ko viņš bija sagatavojis. Viņš neticīgi skatījās uz šo kontrastu, un viņa uzacis lēnām pacēlās uz augšu.
— Arvīd, paklau… kas tas par tādu vizuālo noformējumu? — viņš beidzot pajautāja, cenšoties saglabāt mieru. — Kam domāta šī “pieklājīgā” galda puse?
Arvīds, ērti iekārtojies savā masīvajā krēslā, skaļi un māksloti iesmējās.
— Nu, brālīt, tas taču jums! Dārgajiem viesiem! Sēdieties, baudiet, ko mēs te esam sarūpējuši.
Sarmīte, lēni lejot tēju, piebalsoja savā medaini saldajā, bet indīgajā balsī:
— Jā, mēs ilgi domājām un nolēmām, ka jums ar šo pilnīgi pietiks. Jūs taču neesat nekādi lielie ēdāji, vai ne? Turklāt, ziniet, šajos laikos cenas veikalos ir vienkārši neprātīgas — produkti maksā kā zelts. Mēs nolēmām jūs pabarot tā, pa vienkāršam, kā jau savējos. Jūs taču nebraucāt pie mums pieēsties, bet gan parunāties?
Līga juta, kā viņas vaigos ieplūst karstums. Viņa lēnām apsēdās, nespējot atraut skatienu no tās nožēlojamās desas, kas izskatījās kā apvainojums visai viņu līdzšinējai dzīvei. Valdis palika stāvam. Viņš pārmaiņus skatījās uz Arvīdu un Sarmīti, mēģinot saprast, vai tas tiešām notiek pa īstam.
— Pagaidi sekundi, — Valdis ierunājās klusā, bet griezīgā balsī. — Jūs mūs uzaicinājāt, sēdinājāt pie viena galda, bet paši grasāties ēst ikrus un lasi, kamēr mums priekšā noliekat šo… lēto galu? Un pamatojums ir tāds, ka “viss ir dārgs”?
Arvīda smaids izdzisa. Viņa seja kļuva cieta un augstprātīga.
— Valdi, neesi tik jūtīgs. Nepūt no mušas ziloni. Sēdi, ēd, ko tev dod, un nemeklē problēmas tur, kur to nav. Ja tev kaut kas nepatīk, neviens tevi ar varu neturēja.
— Bet jūs paši mūs burtiski piespiedāt atbraukt! — Līga iesaucās, un viņas balsī skanēja patiesums. — Mēs pametām savus darbus, braucām cauri visai pilsētai, cerot uz sirsnīgu vakaru. Bet šis ir… tas ir vienkārši….par traku. Jums tiešām ir tik žēl padalīties ar ēdienu?
Sarmīte pat nepacēla acis, viņa eleganti uzlika uz sava šķīvja sulīgu vistas gabalu.
— Līga, mīļā, par kādu trakumu tu runā? Jums ir piedāvāts kvalitatīvs, vienkāršs uzturs. Desa, siers, pastēte — tie ir normāli produkti. Tas, ka mēs mīlam delikateses un varam tās sev atļauties, ir mūsu nopelns. Mēs strādājam dienu un nakti, lai to sasniegtu. Mēs neesam parādā jums luksusa vakariņas. Šajos laikos katrs rūpējas par sevi un savu maku.
Virtuvē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt ledusskapja dūkoņu. Valdis bija kļuvis pavisam bāls. Viņš raudzījās uz brāli, kurš, demonstratīvi ignorējot situāciju, smērēja biezu kārtu ikru uz baltmaizes šķēles.
— Tagad es saprotu,
— Valdis beidzot teica, un katrs vārds skanēja kā spriedums.
Ko atbildēja Arvīds un ko paspēja iestarpināt Sarmīte ir pats trakākais, kas var notikt ģimenē.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
