— Viss beidzot ir skaidrs. Šis nebija uzaicinājums ciemos. Tas bija teātris, kurā jūs gribējāt mums ierādīt mūsu vietu. “Katrs par sevi”, vai ne? Jūs gribējāt nodemonstrēt savu pārākumu, parādot, ka mēs esam pelnījuši tikai jūsu galda atliekas un lētāko preci, kamēr jūs baudāt dzīvi. Jūs pat necentāties to noslēpt aiz pieklājības plīvura.
— Beidz te runāt niekus. — Arvīds pēkšņi uzsprāga, ar dūri triecot pret galdu tā, ka saskandinājās dārgie kristāla trauki. — Ēdiens paliek ēdiens. Negribi — neēd, brauc tad atpakaļ uz savu guļamrajonu. Jūs vienmēr esat bijuši tādi — tikai meklējat, par ko apvainoties, jo skauž mūsu panākumi. Nepaspēj pār slieksni pārkāpt kā jau sākas.
— Skauž? — Valdis rūgti iesmējās. Viņš pastiepās un paņēma Līgas atnesto kūkas kasti. — Zini, mēs atvedām šo kūku. Līga to cepa ar labām domām, cerot, ka mēs kopā sēdēsim un dzersim tēju kā viena ģimene. Bet jūs pat tēju nepiedāvājāt pie šī “viesmīlīgā” galda. Jūs uzcēlāt sienu starp mums jau tajā brīdī, kad izlikāt šos šķīvjus.
Viņš paskatījās uz Līgu, kura jau bija piecēlusies. Viņas acīs mirdzēja skumjas — nevis aiz bēdām, bet aiz kauna par to, cik zemu var krist cilvēki, kurus viņa uzskatīja par tuviem.
— Mēs ejam, — viņa īsi noteica.
— Jā, ejiet arī. Nevienam te jūsu skābie ģīmji nav vajadzīgi. — Sarmīte nosvieda dakšiņu. — Un to savu kūku arī paņemiet. Gan jau tur iekšā ir lētākais margarīns un milti ar tārpiem. Mēs tādas lietas neēdam.
Valdis apstājās uz sliekšņa un pēdējo reizi pagriezās pret brāli. Viņa skatiens bija ledaini mierīgs.
— Zini, Arvīd, es visu mūžu ticēju, ka ģimene ir vieta, kur tevi atbalstīs un kur pēdējo maizes garoziņu sadalīs uz pusēm. Izrādās, esmu bijis naivs. Ģimene jūsu izpildījumā ir vieta, kur tev mēģina iegrūst sejā tavu trūkumu, lai paši sajustos svarīgāki. Baudiet savu dārgo maltīti un savu vientulību tajā savā “zelta” dzīvoklī. Mēs jūs vairs nekad neapgrūtināsim.
Durvis aizvērās ar smagu klikšķi. Kāpjot lejā pa kāpnēm un sēžoties mašīnā, nevienam no viņiem nebija ko teikt. Līga klēpī cieši turēja savu kūku, it kā tā būtu pēdējais cilvēcības simbols šajā vakarā.
— Es joprojām nespēju tam noticēt, — Līga beidzot izleca no klusuma, kad viņi jau brauca pa pilsētas ielām. — Tas bija tik prasti, tik nekaunīgi. Viņi pat necentās izlikties. Un beigās mēs vēl palikām tie vainīgie, kas “uzprasās uz nepatikšanām”…
— Redzi, mīļā, viņi to tiešām neuzskata par nekaunību, — Valdis drūmi noteica, cieši turot stūri. — Viņu prātos pasaule ir sadalīta uzvarētājos un zaudētājos. Viņi uzskata, ka dārgs dzīvoklis un lasis uz šķīvja viņus padara par labākiem cilvēkiem, kuriem ir tiesības barot citus ar lētiem produktiem. Tā ir viņu “normālā” pasaule. Un mēs tajā esam tikai traucēklis, kas atgādina par to, ka pastāv arī cita vērtību sistēma.
— Trakākais ir tas, ka es tam visam veltīju savu laiku, savu brīvdienu un savu sirdi… — Līga klusi nočukstēja.
— Neuztraucies. Tā nebija veltīgi iztērēta diena. Tā bija diena, kad mēs beidzot uzzinājām patiesību. Mēs uzzinājām, kurš ir mūsu cilvēks, bet kurš — tikai svešinieks, kuram gadījies tāds pats uzvārds. Tagad mēs esam brīvi no šīm ilūzijām, — Valdis pārliecinoši teica.
Nākamos sešus mēnešus valdīja pilnīgs klusums. Nekādu ziņu, nekādu zvanu. Tikai īsi pirms Jaunā gada Valda telefonā iedegās pazīstams numurs — Arvīds zvanīja.
Tomēr Valdis pat nepaskatījās uz ekrānu. Viņš neizjuta ne ko sliktu, ne vēlmi skaidroties. Viņa telefons jau sen bija iemācījies automātiski noraidīt šos zvanus, jo Arvīda numurs atradās tur, kur tam bija vieta — melnajā sarakstā.
