Jūs pat nevarat iedomāties, kas notiek ar jūsu pakām saņemšanas punktā. Kā tās izkrauj? Kāpēc kastes pienāk ieliektas un atvērtas? Kas ir vainīgs, ja saņemat bojātas preces? Es stāvu aiz šī letes jau trīs gadus.
Esmu redzējis lietas, ko klienti pat neapzinās. Kas notiek, pirms jūs saņemat savu paku. Ko darbinieki pārdzīvo katru dienu. Kāpēc es gribu aiziet no darba? Es jums pateikšu visu patiesību. Bez izskaistinājumiem. Maksimam ir 26 gadi. Viņš jau trīs gadus strādā Ozon saņemšanas punktā. Viņš ieradās kā students nepilna laika darbā. Viņš to apsvēra pāris mēnešus. Viņš palika pēc universitātes beigšanas. Tagad viņš nopietni apsver iespēju aiziet no darba.
Maksima vārds un fotogrāfija ir mainīti privātuma apsvērumu dēļ. Viņa stāsts daudziem ir pavēris acis uz to, kas notiek aiz saņemšanas letes. Es dalos viņa vārdos. Man ir 26 gadi. Es strādāju Ozona saņemšanas punktā jau trīs gadus. Viņš sāka kā students. Man vajadzēja nepilnas slodzes darbu. Domāju, ka aiziešu pēc pāris mēnešiem. Tas ieilga. Tagad es saprotu, ka man jāiet prom. Es jums pastāstīšu, kāpēc.
Kas notiek ar pakām
Katru dienu pienāk kravas automašīna. Simtiem kastu. Kalni. Mēs tās izkraujam. Mēs tās sakārtojam plauktos. Vai jūs domājat, ka tas tiek darīts rūpīgi? Tas atkarīgs no cilvēka. Man ir kolēģis Stīvs. Viņš ir atbildīgs. Viņš rūpīgi paņem katru kasti. Pārbauda svītrkodu. Ja viņš redz bojājumus, viņš to noliek malā. Tad viņš to parāda klientam. Paskaidro, kāpēc tā atnāca tieši tā. Godīgi.
Un tad vēl ir Oļegs. Viņam vienalga. Viņš paķer kastes un met tās plauktā. Galvenais ir tās ātri izkraut. Es atceros vienu gadījumu. Kaste ar trauslu uzlīmi. Oļegs to aizmeta divus metrus tālāk. Kaut kas iekšpusē saburzījās. Es viņam saku, lai ir uzmanīgs. Viņam vienalga, derēs.
Dienu vēlāk atnāca sieviete. Viņa to atvēra. Figūriņa ir salauzta. Tā bija dzimšanas dienas dāvana manai meitai. Viņa uz mani dusmojās. Pieprasīja kompensāciju. Vai esmu vainīgs? Nē, Oļeg? Jā. Bet es to saņēmu. Jūsu pakas stāvoklis ir atkarīgs no katra indivīda. Ja tā nonāca pie Stīva, tā būs neskarta. Oļegam tā varēja būt bojāta.
Es viņus saprotu. Viņi pasūtīja preci. Viņi gaidīja. Viņi atnāca to saņemt. Un tad kaut kas nogāja greizi. Viņi ir dusmīgi. Viņiem ir visas tiesības uz to. Bet kāpēc es? Paka nav atnākusi. Klients parāda izsekošanas numuru. Viņi saka, ka tam vajadzētu būt pie jums. Es pārbaudu datubāzi. Noliktavā. Tā tur nav.
Es paskaidroju: tā kavējas. Tagad tās nav pie mums. Klients: Ko jūs domājat ar to, ka nav pie jums? Lietotnē tā rakstīts! Es: Sistēma lēni atjauninās. Tās fiziski tur nav. Kliente: Jūs to nozagāt! Es izsaukšu likumsargus! Dusmas. Apsūdzības. Lai gan tā nav mana vaina. Es tikai pasniedzu to, kas man ir.
Vai arī prece ir bojāta. Kliente Anna pasūtīja kleitu. Viņa to atvēra manā priekšā. Krāsa nav pareiza. Izmērs nav pareizais. Es saku: “Tas ir pārdevējai. Mēs to vienkārši pasniedzam. Mēs apstrādāsim atgriešanu.” Viņa dusmojas: “Jūs man iedevāt nepareizo lietu! Jūs visu sajaucāt!”
Es parādu svītrkodu. Jūsu vārds. Jūsu pasūtījums. Šī ir jūsu paka. Pārdevēja ielika nepareizo lietu. Viņa dusmojas, ka es sabojāju viņas atvaļinājumu. Viņa pieprasa kompensāciju no manis personīgi. Labi, ka ir kameras. Tās dažreiz glābj situāciju. Visa saņemšanas vieta ir videonovērota. Lete. Gaidīšanas zona. Daļa no noliktavas. Kad klients mūs apsūdz, mēs atveram ierakstu.
Vīrietis mūs apsūdzēja pakas atvēršanā. Viņš atvēra ierakstu. Viņš mums parādīja, ka tā jau ir atnākusi atvērta. Viņš apklusa. Viņš aizgāja.
Bet ne visur ir kameras. Noliktava ir liela. Tur ir stūri. Aizmugurējie plaukti. Aklās zonas. Ja tur kaut kas notika, tas ir viens vārds pret otru. Kam man uzticēties? Klientam. Vienmēr klientam. Tas notiek katru dienu. Viņi uz mani dusmojas par lietām, kas nav manā kontrolē. Esmu starpnieks. Bet es saņemu savu.
Ne visi ir tādi
Ne visi klienti ir tādi. Ir labi cilvēki. Vecmāmiņa Linda regulāri ierodas. Viņa vienmēr sasveicinās. Viņa man pateicas. Ja es ilgi meklēju, viņa saka, neuztraucies, es pagaidīšu. Šādi vārdi ir daudz vērti. Tu saproti, ka ne visi ir pret tevi. Vai Andris. Kaste ir ieliekta. Es to parādu. Es saku: “Tā atnāca tādā veidā.”
Viņš mierīgi saprot, ka tā nav tava vaina. Galvenais, lai preces būtu neskartas. Mēs pārbaudām. Tās ir neskartas. Viņš man pateicas. Viņš aiziet. Vienkārši normāls cilvēks. Tie ir apmēram 30 procenti. Bet tie pastāv. Pateicoties viņiem, es joprojām turos.
Darba apstākļi
Divpadsmit stundu maiņas. Kājās. Norma ir trīs simti paku dienā. Tas ir divdesmit piecas stundā. Klients ik pēc divām minūtēm. Atrast. Pārbaudīt. Izdot. Smaidīt. Tālāk. Pusdienas ir trīsdesmit minūtes. Bet bieži vien tās nevar dabūt. Pārpildīts. Rindas. Tu stāvi tur izsalcis. Sodi par visu. Nokavējums – 50. Kļūda izsniegšanā – 40. Klients sūdzas – 70. Pat ja tā nav viņa vaina.
Kolēģi ir citādi. Marina ir atbildīga. Viņa pārbauda pakas pirms izsniegšanas. Nekavējoties parāda klientam visus bojājumus. Pieklājīgi pat tad, kad ir rupji. Profesionāļi. Un Anželika visu laiku runā pa telefonu. Klients gaida. Viņa ir Instagramā. Nesteidzas. Sūdzības par viņu. Soda naudas. Bet viņa nemainās. Visi cieš no tādiem cilvēkiem. Viņu reputācija ir sagrauta. Klienti domā, ka visi ir vienādi.
Kāpēc es aizeju
Trīs gadi saņemšanas punktā. Esmu nogurusi. Ne jau darba slodzes dēļ. Ne jau grafika dēļ. Ne jau algas dēļ. Izdegšanas dēļ. Man ir apnicis būt visu vainīgam. Paka neieradās — tā ir mana vaina. Prece ir bojāta — tā ir mana vaina. Kaste ir ieliekta — tā ir mana vaina. Lai gan noliktavā, ar pārdevēju, tranzītā ir problēmas. Katra diena ir vienāda. Klienti dusmojas. Kolēģi slinko. Es esmu tā, kas pa vidu. Man maksā.
