– Man nav kur dzīvot, – Gints beidzot pateica. – Istaba, kuru īrēju, – saimnieks pārdod dzīvokli. Es ne… Es neuzbāžos. Vienkārši saku.
– Dīvāns Kaspara istabā, – Elvīra teica.
Kaspars pacēla galvu. Paskatījās uz māti. Uz tēvu. Atkal uz māti.
– Normāli, – viņš teica. – Dīvāns ir brīvs.
Gints skatījās uz dēlu. Ilgi. Tad pamāja.
– Paldies.
Dace piecēlās.
– Es pie sevis, – viņa teica. – Algebra.
Izgāja. Elvīra sāka novākt no galda. Šķīvjus – izlietnē. Katlu – ledusskapī. Pierastas kustības, pierasts ritms.
– Elvīra, – Gints teica.
Viņa pagriezās. Viņš sēdēja pie galda – tajā pašā krēslā, kurā nebija sēdējis tik daudzus gadus. Skatījās uz viņu.
– Kāpēc? – viņš pajautāja. – Kāpēc tu gaidīji?
Viņa paklusēja. Paskatījās uz savām rokām. Rokas, kas lika šo šķīvi trīs tūkstošus reižu.
– Tāpēc, ka tu esi mans vīrs, – viņa teica. – Un manu bērnu tēvs. Tāpēc, ka es solīju – bēdās un priekos. Tāpēc, ka…
Viņa apklusa. Piegāja pie galda. Apsēdās viņam iepretim.
– Tāpēc, ka es zināju, ka tu atgriezīsies.
– No kurienes?
– Nezinu. Vienkārši zināju.
Viņš nolaida galvu. Viņa pleci sāka trīcēt. Elvīra nepiecēlās. Neapskāva. Vienkārši sēdēja un skatījās, kā viņš ļauj vaļu emocijām – klusi, bez skaņām, tikai pleci raustās. Pēc tam viņš pacēla galvu. Noslaucīja seju piedurknē.
– Es biju saķēris kaut ko, – viņš teica. – Pirms diviem gadiem. Domāju – viss. Bet pēc tam – nē. Izķepurojos. Un sapratu…
Viņš apklusa.
– Saprati, ka pazaudēji galveno, – viņa pabeidza viņa vietā.
Viņš pamāja.
– Es baidījos nākt. Domāju – tu neatvērsi. Domāju – bērni nepiedos. Domāju…
– Tu pārāk daudz domāji, – teica Elvīra. – Toreiz un tagad.
Viņš paskatījās uz viņu. Acis – sarkanas, mitras.
– Tev taisnība.
Viņa piecēlās.
– Dvielis ir vannas istabā. Gultu uzklāšu.
Viņš nekustējās.
– Elvīra.
– Jā?
– Paldies.
Viņa pamāja. Izgāja no virtuves. Kaspars stāvēja gaitenī. Atspiedies pret sienu, rokas sakrustotas uz krūtīm.
– Tu tiešām viņam tici? – viņš klusi pajautāja.
Elvīra paskatījās uz dēlu. Uz tēva žokli, uz savām acīm viņa sejā.
– Nezinu, – viņa godīgi teica. – Redzēsim.
Kaspars pamāja.
– Labi.
Viņš aizgāja pie sevis. Aizvēra durvis. Elvīra pastāvēja gaitenī. Paskatījās uz pakaramo – Ginta mētelis karājās blakus viņējām. Vecs, nobružāts. Viņa piegāja klāt. Pārbrauca ar roku pār audumu. Auksts. Trīs tūkstoši dienu. Trīs tūkstoši šķīvju. Un lūk – viņš ir šeit. Virtuvē. Ēd viņas zupu. Sēž tajā krēslā. Viņa nezināja, kas būs tālāk. Vai viņa piedos pa īstam. Vai bērni pieņems. Vai viņš spēs palikt. Bet šķīvis sagaidīja. Un ar to – pagaidām – pietika. Naktī Elvīra negulēja. Gulēja savā istabā, skatījās griestos. Dzirdēja, kā čīkst dīvāns Kaspara istabā – Gints grozījās.
Dīvaini bija zināt, ka viņš ir šeit. Aiz sienas. Zem viena jumta. Tik daudzus gadus viņa aizmiga viena, pamodās viena. Pierada pie klusuma, pie tukšas gultas puses, pie rīta kafijas vienatnē. Tagad viss mainīsies. Vai nemainīsies. Viņa nezināja. Trijos naktī viņa piecēlās. Aizgāja uz virtuvi. Ieslēdza gaismu. Galds stāvēja tīrs, novākts. Četri krēsli – visi savās vietās. Tas, ar nobružāto atzveltni, – pa kreisi. Viņa apsēdās tam iepretim. Kā sēdēja visus šos gadus, kad runāja ar tukšo vietu.
– Tu atgriezies, – viņa teica skaļi. Klusi, lai nepamodinātu.
Vārdi izskanēja dīvaini. Nepierasti. Viņa tik daudz reižu bija iztēlojusies šo brīdi. Domāja vai metīsies apskāvienos. Vai izdzīs. Nekas no tā nenotika. Viņa vienkārši pateica: “Sēdies. Borščs vēl silts”. Varbūt tā arī ir mīlestība – kad nevajag lielus vārdus. Kad pietiek ar zupas šķīvi un vietu pie galda. Vai arī tas ir nogurums. Tik daudz laika – tas ir daudz. Nogursti gaidīt. Nogursti ticēt. Nogursti skaidrot kaimiņiem un bērniem, un sev pašai – kāpēc četri, nevis trīs.
Bet viņa nepārstāja. Nevienu reizi.
Elvīra paskatījās uz savām rokām, kas gulēja uz galda. Tām pašām, kas lika šķīvi katru vakaru. Kas šuva naktīs, lai bērni būtu paēduši un apģērbti. Kas glaudīja Kasparu pa galvu, kad viņš gaidīja pie durvīm. Kas stāstīja Dacei, kad tā jautāja par tēti. Darba sievietes rokas. Neglītas, bet stipras. Viņa savilka dūres. Atlaida. Kas tagad? Dzīvot tālāk. Kaut kā. No rīta viņa piecēlās agri. Pagatavoja brokastis – putru, olas, tēju. Uzklāja četriem. Pēc ieraduma. Pirmā atnāca Dace. Paskatījās uz galdu. Uz četriem šķīvjiem. Tad uz māti.
– Viņš joprojām ir šeit?
– Jā.
Dace apsēdās. Klusējot paņēma karoti. Kaspars atnāca nopakaļ. Aiz viņa – Gints. Apstājās uz virtuves sliekšņa kā vakar. Skatījās uz galdu.
– Labrīt, – Elvīra teica. – Sēdies.
Viņš apsēdās. Savā krēslā. Tajā, ar nobružāto atzveltni. Viņi brokastoja klusējot. Kaspars – ātri, steidzās uz skolu. Dace – lēnāk, skatoties uz tēvu zem pieres. Gints – gandrīz neēda. Turēja krūzi abās rokās, sildīja pirkstus.
– Man uz darbu, – Elvīra teica, kad bērni bija aizgājuši. – Tu…
– Meklēšu, – viņš teica. – Darbu. Šodien.
Viņa pamāja.
– Atslēgas uz plaukta. Rezerves.
Viņš paskatījās uz viņu. Acīs – kaut kas. Pateicība? Cerība?
– Elvīra…
– Pēc tam, – viņa teica. – Parunāsim pēc tam.
Viņa uzvilka mēteli. Paņēma somu. Izgāja. Kāpņu telpā viņa apstājās. Atspiedusies pret sienu. Aizvēra acis. Visus šos gadus viņa izgāja no šī dzīvokļa viena. Atgriezās viena. Dzīvoja viena – ar bērniem, bet tomēr viena. Tagad – ne viena. Vai viņai ir bail? Jā. Vai viņa grib, lai viņš paliek? Viņa nezināja. Bet šķīvis stāvēja savā vietā astoņus gadus. Un sagaidīja. Elvīra atvēra acis. Norāpās pa kāpnēm. Izgāja uz ielas.
Novembris bija pelēks un auksts. Vējš pūta sejā. Viņa gāja uz darbu – kā katru dienu. Bet šodien kaut kas bija citādāk. Šodien viņu atkal ir četri. Un šķīvis – beidzot – ir aizņemts.
